Runājot par to pašu geju, lesbiešu un transseksuāļu gājienu un tāpat arī leģionāru gājienu 16. martā - vai nav nožēlojami, ka, lai pasargātu šos cilvēkus, mūsu sabiedrības locekļus, ir jāceļ žogi un jāpiesaista policistu pūļi, jo "normālajā" sabiedrības daļā var atrasties un ir arī atradušies, kas viņus var apdraudēt, fiziski iespaidot, u.tml.
Otra sajūta, kas pārņem redzot tās dzeltenās barjeras - "normālo" sabiedrību aizsargā no spitālīgajiem. Tie dzeltenie žogi man atgādina 2. pasaules karu un ebrejus, kuriem jānēsā lente ap roku ar dzeltenu Dāvida zvaigzni.

Cik stulbi un nejēdzīgi ir tas, ka cīnās pret kaut kādu iedomātu ļaunumu, kamēr daudz lielāku postu nodara alkoholisms, fiziska un emocionāla vardarbība ģimenē, mantas un stereotipu kults (un es domāju, ka ziņu portālos aprakstītais gadījums, kurā kāda sieviete ir izmetusi tos divus bērnus pa logu un nogalinājusi - tā ir sabiedrības vaina; jo es domāju, ka ne visi spēj pretoties sabiedrības spiedienam par to, kādam tev jābūt, kā tev jādzīvo, ja tu esi a, b, c vai d, kas ir apsveicami un kas ir nosodāmi un kad tu padodies un centies kļūt par to, kas negribi un pat nespēj būt, tas var novest pie tieši tik traģiskām sekām kā šis gadījums).

Skumji, jā.

Man prieks, ka man ir savs happy place, manas mājas, mans draugs, citi tuvie cilvēki, mani hobiji. Diemžēl, nav iespējams dzīvot tikai šādā izolācijā. Un izejot ārā no šīs happy place, all you can do is to keep calm and carry on, ko reizēm izdarīt tomēr nav iespējams. It īpaši to calm daļu.