Man ļoti patika filma "North country": http://www.imdb.com/title/tt0395972/
Paralēles, ko var vilkt ar mūsdienām, ar Latviju - ja kāds/kāda atļaujas runāt par diskrimināciju, ļoti bieži nākas saskarties ar to, ka apkārtējie vai nu sasirgst ar strausa sindromu un izliekas, ka šāda problēma nepastāv, vai arī brūk virsū - ko nu tu tur muldi, kāda diskriminācija, cilvēks pats vainīgs, ka viņu diskriminē un tā ir viņa paša personīgā problēma, nevis sabiedrības problēma, kas būtu jārisina. Man nepatīk, ka aizejot ar draudzenēm uz klubu, kāds tik un tā uzskatīs, ka iekniebt sievietei dibenā ir veids, kā uzsākt sarunu nevis šovinisms un pazemojoša rīcība. Tas pats attiecas uz visām tām jēlajām piezīmēm.
Līdzīgi ir ar to, ka gods - tā ir tikai tukša skaņa - mūsu prezidents var mierīgi celt sev personīgo viesu namu, vienu brīdi būt te prezidents, te privātpersona, salikt sev par padomniekiem pazīstamus baņķierus - un kāpēc ne? Ja sabiedrībā valda attieksme, ka tas ir normāli, jo tā nav krāpšanās, tā ir prasme dzīvot.
Latvijas sabiedrība ir kā alkoholiķis, kurš nespēj atzīt, ka ir alkoholiķis un ja arī to atzītu, tad negrib šo problēmu risināt. Vai, labākajā gadījumā, gaida Laimes lāci, kas to izdarīs.