Bonifācija brīvdienas Francijā, Trijās ielejās (Les Menuires ciemā) bija lieliskas:

1) ideāls laiks - pirmās piecas dienas dzidri zilas debesis ar spožu saules pankūku, viena diena pelēcīga, viena diena - riktīgs putenis un vējš, kas priekš pēdējās, prombraukšanas dienas atnesa tonnu tonnām pūdersniegu (kā tajā lolkaķu bildē so much cocaine), pa kuru dēļotāji laidās un ik pa laikam bija dzirdams kāds neviltots prieka izsauciens; totāli paveicās;

2) ideāls ceļabiedrs, kurš vienlaicīgi arī mans boifrends;

3) citi forši ceļabrieži - trīs pensionāri - viens onka un divas viņa dāmas, no kurām vienai bija pāri 70, bet sprigana kā īsta kalnu kaza un pīpē kā skursteni; negaidīti lieliski joku plēsēji un tagad es zinu arī visu par Allu Pugačovu; kad nejauši satikāmies ciema veikalā, pirmais, ko šie mums paziņo - šņabi pērciet tajā citā veikalā, tur lētāk; no viņiem tur bira visādas pērles, nevar tā izstāstīt nemaz;

4) no rīta atlika tikai nobraukt ar liftu līdz pirmajam stāvam, apiet mājai ap stūri un iebraukt iekšā taisni trasē un vakarā turpat atpakaļ arī piebraukt;

5) apartamentos visrēcīgākā bija tualete, jo apsēžoties uz poda, ceļgali bakstīja durvis un ceļoties augšā bija jāuzmanās, lai ar galvu neatsistos pret boileri; toties dzīvojām divatā kā kundziņi;

6) nobraucu pa stāvāko pieredzēto melno trasi: 90% no tās - uz pakaļas;

7) utt.!

Diez ko daudz nefočējāmies, jo nu tas tomēr ir čakars un galvenais jau ir gāzt tā, ka vējš svilpj gar ausīm; vienā reizē jūtu - dirsā ir, ātrums priekš manis nereāls, tāds, ka bija lielākas bailes bremzēt nekā nebremzēt, bet viss beidzās labi - kaut kā savācos un gaitu palēnināju. Un vēl - gaidiet pastkartes!