Šodien (nu jau formāli vakardien) izdomāju, ka vajag aizbraukt uz mežu. Vajag atgūt asumu un tā, tad nu kāds laiks jāpavada mežā, lai var atgūt maņas.
Sarunājām, ka aizvedīs izlaidīs noteiktā vietā, tur ir diezgan labs izcirtus, arī aļņi tur uzturas, kas ir šodienas mērķis. Apskatu apkārtni, secinu, ka ir iespējas pozitīvam iznākumam, jo pēdas svaigas apkārtnē ir manāmas. Vienīgi izdomāju, ka viška stāv nepareizā vietā un vajadzētu to nedaudz pārvietot, lai būtu tuvāk prognozētai vietai, no kuras vajadzētu iznākt alnim. Tad nu normāli noņēmos, lai pārvilktu statīvu par 50m. Reāli netriviāls darbs, divatā gan jau to varētu izdarīt ātri un vienkārši :D

Sēžu, vēroju apkārtni, nekas pārlieku nenotiek, apkārtnē parādās kāds putniņš, bet citādi tikai var dzirdēt vēju kokus. A te dzirdu, kaut kas it kā nāk. Jā, krūmos kaut kas kustas. Bļe, krūmos kustas veseli divi. Pie tam vēl ir paņēmuši līdzi spaiņus. Un vēl kaimiņvalodā sabļaujas - 'kak tjebe s baravikami?'. Skaidrs, ka te nu nekas vairāk nenotiks un ir jāpārvietojas. Neko, lēnām sāku iet uz nākamo vietu. A te zvans.
Kolēģis tāds - nu kā iet? Es tāds - nekā, jāmaina pozīcija. Kolēģis - viss kārtībā, šāvienu nedzirdēji? Tiekamies tur un tur.

Tā nu kolēģis jautājumu nokārtoja. Arī gan kaut kādi sēņotāji bija pēc tam piesējušies - a Jūs ko šaujat pa mums? Skaidrs, ka tantei visi nav mājās. Izdzird šāvienu un sāk nervozēt. Es vienkārši pārzinu teritoriju un zinu, ka šaušanas trajektorijā vienkārši nav ko sēņot. A te kādam puskilometru no viņa izšauj, izdzird troksni un iestājas paranoja.
Vismaz varēju palīdzēt nokopt loptu, kaut kādu asumu uzturēt. Liekas, ka arī man nebūtu problēmas strādāt par vetārstu, jo no zvēru asinīm slikti nemaz nepaliek. Lai normāli visu varētu iztīrīt, sanāca izsmelt ar rokām kādus 5l asinis no vēdera dobuma uz spaini. A sajūtas pilnīgi normālas. Vienīgi redzot spaini ar asinīm parādījās doma, ka tās noteikti kaut kā arī varētu izmantot. Doma gan palika tikai domas līmenī.

Toties mājās varēja tikt pie svaigiem gardumiem. Elsiņi gan bija jau nedaudz par daudz sastāvējušies un svaigā veidā īsti vairāk nebija ēdams, bet nedaudz apcepts bija ļoti garšīgs.
Papildus vēl tika sacepti buļļa pauti. Nu tādi, diezgan mīksti. Kā tēvs izteicās - garšo pēc baravikām. Nu uz to pusi varēja arī būt.