Mentalitātes
Vakar aizdomājos, ka man nekad nav bijusi uzvarētāja mentalitāte.
Un es saprotu arī kapēc, jo uzvarētāju mentalitāte visu laiku prasa maksimumu, nepārtrauktu pušošanu pāri limitiem, jo bez tā nav iespējams uzvarēt. Un man vienmēr nedaudz pietrūkst spēja, motivācija sevi pušot pāri kaut kādām robežām.

Taču tajā pašā laikā man kaut kādā ziņā ir dīvaina mentalitāte, ko es varētu rakstorot kā nr. 2. Cīnīties tik daudz, lai būtu topa augšgalā, bet pārāk neiespringt, lai sasniegtu pašu virsotni. Tā ir tik komfortabla mentalitāte, jo vienmēr galvā saglabājas apziņa, ka varētu jau izlikties vēl vairāk un sasniegt pašu virsotni, bet tas nav vajadzīgs, jo taču esot topā tu jau parādi savas spējas, turklāt saglabā savu komforta līmeni sevi nepārstrādinot, kas ļauj topā turēties daudz ilgāk.

Par šo visu sanāca aizdomāties pēc airēšanas. Sacensību laikā uz upes mūs neapdzina neviena mūsu klases laiva. Airējot uz starta vietu mums garām pabrauca tikai viena mūsu klases laiva - pirmās vietas ieguvēji, ar kuriem bija nereāli cīnīties. Pro laiva un lāpstas lieluma airi. Pāris laivas aizgāja garām apnesienā, bet tas īsti nav uz upes. Ok, startā es airēju pamatīgi, bet tur arī bija interesanti, daudz laivas un ātri vajag tikt garām, kamēr to ir relatīvi viegli izdarīt. Pēc tam - priekšā konkurenti nav, aiz muguras konkurenti nav un temps tiek samazināts. Tā, lai plecs pārāk nesāktu sāpēt. Tu apzinies savu vietu un pārāk negribi izlikties, lai tiktu pāris vietas augstāk - pietiek ar to, kas ir. Kādus 25km pirms beigām aiz muguras parādījās atkal kanoe, skaidrs, ka tad temps atkal tika pamatīgi pacelts. Aptuveni 15km viņi tā arī turējās 50 - 100m attālumā aiz mums. Lai gan pie pārnesiena viņi atlūza.

Moš uz kādu laiku jāmaina mentalitāte un jākļūst par uzvarētāju?