Šodien atklāju kolektīvo medību sezonu. Hmm, kā atpūtai jau nav nekāda vaina. Diena svaigā gaisā, var pastaigāt. Pattrennēt muskuļus gandrīz nekustīgi stāvot, klausīties mežā. Bet nu, kā medības pasākums ir švaks.

To, ka dzīšanas vietas vairāk izvēlas pēc čuja, to vēl varētu pieciest, jo man ir visas iespējas kārtot medību vadītāju kursus un vadīt. Arī ar visu to kaut ko vēl varētu nošaut, ja daži nebūtu jau sasnieguši pensijas vecumu. 30 metru attālumā aiziet cūka un tā netiek pamanīta, bļoda. Es saprotu, ka nu var netrāpīt, jo ir uztraukums, cūka ātri skrien, bet nu neredzēt/nedzirdēt. Bet nu tā laikam ir norma, jo pagājušajā gadā līdzīgi tajā pašā vietā tika palaists alnis.

Vismaz vakars foršs, tāpēc vēl ar kolēģi aizbraucām uz gaides medībām. Vismaz redzēju zvērus un kaut ko nošaut jau arī varēju. Vispirms buks paņēma uz pārsteiguma momentu un pieleca zālē un skrēja ar pakaļu prom un sāniski apstājās jau pārāk tālu. Tad vēl bija lapsa, kur sēdēja, kamēr piegāju līdz kādiem 50m, bet nu kaut kā nebija iekāriena šoreiz šaut. Lapsa arī nesteidzīgi pazuda. Vēlāk gan tā vēl nonāca garām viškai, bet nu ja jau ir laimīgā diena - tad ir :)
Kolēģim arī bija iespēja, tikai viņu pievīla neuzmanība.