Vakar aizbraucu uz mežu, neko gan nenošāvu, bet toties bija tādas pozitīvas emocijas, varēju paskatīties kā buki staigā pa izcirtumu. Staigā pārāk tālu no manis :D
Sākumā tāds stresiņš, tuvojoties jau arī sirsniņa sāk pukstēt strauji, bet, kad tas pagriezās prom, tad jau lēnām iestājās arvien lielāks miers. Protams, bija jau arī pārdomas par to, ka moš vajadzētu pašam mēģināt tikt klāt, bet laiks tāds kluss, ka izvēlējos tomēr paskatīties. Vēlāk izvilkās arī otrs. Tad abi sagāja kopā, kaut ko cīkstējās. Pirmo reizi šitā sanāca pavērot.