Pārgājiens pa Ķemeru tīreli tomēr izvērtās labāk nekā sākumā domāju. Šoreiz gan gājēji bija mazāk nekā pagājušajā reizē, bet nu tas pārāk netraucēja iešanu.
Sākumā bijām plānojuši braukt ar vilcienu, tomēr beigās tas tika nomainīts pret auto, kā rezultātā tika ietaupīti 4km no stacijas līdz izejas punktam.
Tā nu arī gājām, sākumā nedaudz pa stigu, tad pārgājām uz purvu, pagājām pa purvu, ko nomainījām atkal pret mežu. Jā, pa vidu vēl iedzērām maģisko pārgājienu dzērienu - kolu, kas nozīmēja, ka parādās enerģija un kaut kas ir jāpadara, tā nu arī kaut ko padarījām. Tad atkal turpinājām kādu laiku ietpa mežu un sākām domāt, vai nevajadzētu tā kā kaut kur jau drīz būt govīm un zirgiem. Jo kaut kā jau diezgan ilgi ejam pa to mežu. Nācās izdarīt nelielas korekcijas virzienā un vollā - jau pēc neliela gabala arī ieraudzījām mērķi - pļavā ganījās zirgi. Tad jau neliela fotosesija ar zirgiem un govīm, pusdienas un atkal var mierīgi iet atpakaļ. Maršruts tika izplānots it kā labi - pa purva ezeriem, kas it kā pārsvarā bija aizsaluši un virzīties varēja diezgan labi. Viss jau bija labi kādu laiku. Tad tika pamanīta pirmā vieta, kura nav īsti aizsalusi. Tālāk jau viens kolēģis pamanījās iekrist nedaudz sūnās. Fotosesijas nolūkos es arī iekāpu sūnās un secināju, ka esmu ieguvis cauru zābaku, jo jutu, ka kāja paliek mitra. Neko, tālāk jau turpinājām virzīties nedaudz uzmanīgāk, jo nebūtu patīkami tā ielūzt. Njā, kaut kā veiksmīgi abas reizes pagājām garām mega tīreļa takai un nevarējām novērtēt tās izskatu. Bet atnākot atpakaļ jau bija sabraukušas samērā daudz automašīnas, tā ka cilvēki tur laikam bija padaudz, kas pa to taku staigāja.
Njā, tad bija vēl papildus pārsteigums - auto kaut kā nepieleca. Sākumā nedaudz pastūmām - bez rezultāta. Nē, vispār sākumā mēs kādu laiku sēdējām mašinā smējāmies un domājām, ko varētu darīt :D Tālāk jau viens palīdzēja pavilkt (auto pēc stumšanas bija palicis uz ceļa un garām nevarēja tikt). Arī bez rezultāta, tomēr tas tika pārvietots nedaudz tālāk, kur satikām vietējo MEGA tanti. Vispirms, pienākot pie atvilktā auto, tante pēkšņi sāk kaut ko gruzīt, ko mēs tādi tēvaiņi braucam, ka auto vairāk nedarbojas. Pēc tam, kad čoms nobildēja viņas suni, sāka NORMĀLI lamāties. Njā, domājām jau, ka kādas problēmas ar suņa bildēšanu, bet pēc kolēģa jautājuma problēma tika atrisināta - tantei nepatīk, ka bildē suni, bet viņu nebildē. Vispār jau normāla tante - jau deviņus gadus dzīvo mežā, lasa sēnes ogas. Dod ziņas par apkārtējo mežu. Moš vajadzētu vasarā prasīt gida pakalpojumus, lai izved cauri purvam. Tā kā mēs visi esam baigi mašīnu eksperti, tad neko jau īsti iesākt nevaram, piezvanījām jau palīdzības dienesta, lai brauc pakaļ. Tad vēl viens, kas gāja garām un bija zinošāks, paskatījās un teica, ka kaut kas nav labi ar elektrību. Tā kā jāgaida tāpat un darīt nav ko, tante arī kaut kur aizgāja un vairāk neko nestāsta, tad nedaudz paraustījām vadus, sadevāmies rokās un ticējām, ka mašīna sāks darboties. Un tā arī sāka darboties. Protams, prieks bija neviltots un varējām doties mājup.

Diena pavadīta interesanti un vēlāk varēs arī droši vien apskatīt arī kādas bildes.