Brīvdienas
Tautā saukta arī par nedēļas nogali pagāja samērā interesanti un saspringti. Tā kā šodien tika aizstāvēts kursa projekts, kur veiksmīgi tika iegūts vērtējums 8, tad lielākā daļa nedēļas nogales tika veltīta paša projekta taisīšanai, kodēšanā es gan nepiedalījos, taču tika taisīts lietotāja ceļvedis. Aptuveni šodien divos naktī, kad es devos pagulēt divas stundas, lai piecos(no rīta) turpinātu darbu, viss pasākums izskatījās diezgan nomācošs, jo paša galvenā daļa, kur notiek zoles spēlēšana, īsti negāja, taču pamostoties, tur jau varēja arī paspēlēt kādu partiju. Atrādot, tas viss bija samērā interesanti, jo otrajā partijā, kas tika izspēlētas lielajam bija 44 punkti, bet mazajiem 90:) Jā vismaz sesija ir pabeigta un parādi nav iegūti.
Otrs notikums, kas norisinājās bija buku medību sezonas atklāšana, kas norisinājās sestdienas vakarā. Protams mednieki savācās apsprieda dzīvi un tālāk devās katrs uz savu iecerēto vietu, kur dabūt savu "Jāņu" buku. Pēc nelielas diskusijas ar tēvu, es tomēr nolēmu iet medīt tur, kur man ieteica. Rezultāts gan bija gandrīz nekāds, jo tika nostaigāts samērā liels gabls un pazīmes par āžiem gandrīz nebija, vienā brīdī gan tika pamanīts, ka pa krūmiem skrien buks, taču varēja redzēt tikai nelielu daļiņu no viņa un ļoti īsu brīdi, vēlāk ieskrienot tālāk krūmos viņš arī sāka riet, kas nozīmē, ka tas tomēr bija āzis. Aptuveni šai brīdī tika pamanīts oda smēra trūkums un nācās atgriezties uz vietu, kur tas bija patvaļīgi atstājis kabatu. Tad pēc kāda laika piezvanīja mamma un teica, ka tēvs ir nošāvis bebru, protams, pa šo stigāšanu vienu brīdi tika dzirdēti šāvieni, taču netika īpaši domāts, kas šāva un ko šava, un vai vispār nošāva. Tālāk tika nolemts, ka nu šeit laikam vairs nav vērts neko meklēt un jādodas uz citām vietām, tika piezvanīts tēvam pastāstīts par to, ka es mainu dislokācijas vietu. Aptuveni pēc kādām desmit minūtēm sekoja zvans no tēva, lai precizētu, kur īsti es dodos, jo viņš nav īsti labi dzirdējis, tad tika vēlreiz izklāstīts tālākais plāns un izrādījās, ka tēvs arī bija gribējis doties tieši turpat, taču precizējot informāciju ar mani, viņš no šīs domas atteicās. Nu un tālāk sekoja pats labākais. Tā nu es biju nonācis līdz izcirtumam un devos tur iekšā. Gāju, skatījos, taču neko īpaši tā arī neredzēju, līdz brīdim, kamēr nonācu līdz vienam grāvim. Tā nu es uzliku bisi plecā, lai roku varētu pielikt priekšā saulei un lai labāk varētu redzēt, un domāju par tālāko rīcību, jo bija divi varianti - iet līdz izcirtuma galam vai gar grāvi iet līdz citam izcirtumam. Tā nu es tur stāvu un pēķšni ieraugu, ka kaut kas tur pa to krūmzāli kustas. Tā kā tas nebija īpši tālu no manis, tad ātri tika noteikts, ka tā ir kaza, kas vēl nedrīkst medīt. Tā nu es stāvu vēroju šo kazu un skatos vai tuvumā neparādīsies kāds āzis. Tā nu tā kaza pāriet pāri grāvim uz pusi, kurā es stāvu un sāk lēnām attālināties no manis, es jau sāku domāt, ka nu jau laikam būs jādodas tālāk, kad pēkšņi skatos, ka kaza no krūmiem skrien tieši man virsū, es jau domāju, ka moš būs jāķer tāpat rokā, bet nu kādus 2-3 m no manīm šī laikam sajuta, ka tālāk taisni skriet vairs nevar un uzreiz sametās pa 90 graadiem un skrien prom. Bet te pēkšņi es skatos, ka no krūmiem skrien pakaļ āzis. Iestājās tāds neliels apjukums, ko darīt, bet nu operatīvi noreaģēju un ātri noņēmu bisi no pleca, noņēmu drošinātāju un metu klāt pie pleca. Mērķis sakrita aptuveni ar skrejošā āža būdu un daudz nedomājot atsknēja šviens un āzis piezemējās no sava pēdējā lēciena. Protams uztraukums arī bija un samērā liels. Āzis vēl nedaudz tirinājās un tika apsvērta doma izdarīt vēl vienu šāvienu, lai pabeigtu āža mocības, taču tika apsvēts, ka tas varētu tikai sagandēt gaļu un arī neizskatījās ka āzis kaut kur varētu skriet prom. Pieejot pie āža viņš bija beidzis savu dzīves gājumu, tāču atmiņā viņš tiks saglabāts vēl ļoti ilgi.