Var jau teikt, ka tas nav paveicams. Bet vai pēc tam būs vieglāk saņemties un izstrādāt patiešām kvalitatīvu darbu? Turklāt, pēc tam vajadzēs papildus domāt par iespēju to aizstāvēt. Vai tiešām visi šie pārējie cilvēki ir veltījuši tam divus mēnešus? Vai viņiem tam būtu vajadzējis veltīt divus mēnešus?

Es nezinu kādas ir manas superspējas, es noteikti zinu, ka esot pareizajam nosakaņojumam var izdarīt daudz un ļoti daudz. Auni ir spītīgi. Tas ir tāpat kā iet uz vilcienu un redzēt, ka tas stāv stacijā, ir divas iespējas sākt mežonīgi skriet vai arī pagriezties un iet prom, jo domā, ka vilcienu jau esi nokavējis. Šādā situācijā var tikai sākt mežonīgi skriet un skatīties vai Tu tiešām nokavēsi to vilcienu vai arī mežonīgā skriešana izrādīsies veiksmīga.
Es teikšu, ka vajag uzņemt lielāku tempu un paveikt kādus 6 apakšpunktus. Vai tas ir nereāli, pat nezinot, kas tur ir jādara varu teikt, ka tas nav nereāli. Turklāt, var pielietot metodi, ka katram apakšpunktam velti 30 min, tad teiksim 3-5 min atpūties un tālāk vienkārši ķeries pie nākamā apakšpunkta. 13-14h laikā katrā apakšpunktā kaut kas būs. Reāli katram apakšpunktam vēl var uztaisīt trīs iterācijas, kas nozīmē, ka katru no tiem varēs dabūt kaut kādā kvalitātē + dažiem svarīgākajiem apakšpunktiem var veltīt nedaudz vairāk laika.

Pateikt, ka tas Tev neder Tu varēsi tieši pēc divām dienām, kad no rīta iesiesi darbu un braucot to nodot pārlasīsi un sapratīsi, ka šis neatbilst Tev vēlamajai kvalitātei un to neiesniegt. Šobrīd Tu apšaubi savas spējas. Ja tās apšaubi Tu pati, tad Tev zūd pārliecība par tām. Zūdot pārliecībai Tu sāc krist tikai dziļāk, tāpēc ir tikai viens variants ticēt sev, koncentrēties, atdoties darbam maksimāli un vērtēt rezultātu pēc tam, kad būs noticis finišs, nevis norakt sevi pirms finiša.
Cilvēks savas spējas ierobežo ar savu prātu. Ļauj savām spējām brīvību!

Iesien to darbu, pēc tam iemet miskastē un tad es ticēšu, ka Tu tiešām to nevarēji izdarīt.