Vakar Diseldorfā, piektdienas vakara nenoteiktajā trauksmē, ēdu kartupeļu pankūkas ar lasi un ilgojos pēc Latvijas. Līgo vakarā te takš i pļavas puķes nesaplūksi. Līgošu lepnā vientulībā klusējot. Vai, precīzāk - līgošu vilcienā no Berlīnes uz Diseldorfu. Absurds kaut kāds, kā es te iekūlos uz tik šausmīgi ilgu laiku?! Mājās tikmēr vasara paiet. (sigh) Nuja. Viss jau dzīvē ir mācība, skola utml., protams.