Zini, tāds fainomens man vēl nebija gadījies. Sāku domāt, ka patiesībai atbilst mana biklā, tramīgā, miglainā un biedējošā nojauta, ka mājas ir tikai fantāzijas auglis. M. Ja. Nupat bija vēlēšanās iespert pa trauku mazgājamo mašīnu - kaut kas perverss - ko iztulkoju kā ilgas pēc mājām. Grasījos sev apvaicāties, kas ir "mājas", bet grasīšanos pārtrauca galvā nospolējušies kadri no filmas Puika, kur Rihardiņš īsās biksiņās ar pogām uz starām skrien pakaļ Jancim, rokā turēdams lupstāja bisi ar dubļainu govjūdeni iekšā, un Jancis pabēg uz rijas sliekšņa un kliedz "te nedrīkst nākt, te manas mājas!" - un tas nepalīdz, lupstāju bise trāpa mērķī. Ai, velns viņu zina.