Skriet
Kādu laiku jau domāju par to, ka vajadzētu sākt rakstīt par saviem pārdzīvojumiem un piedzīvojumiem skrienot. Kaut kā visu laiku nav aizgājušas rokas līdz tam. Skrienu un domāju- o, tagad varētu uzrakstīt cik viegli skrējās, vai cik grūti bija, vai kāda dziesma visu laiku maisījās pa galvu. Un katru dienu es par to vienkārši aizmirstu. Jāstaipās, vai nogurums, vai šaušalīdz bads pēc skrējiena. Nezinu, vaisu laiku kaut kas notiek.
Šodien nolēmu, ka došu atskatu uz to, aks ir noticis kopš tā 2013. gada, kad rakstīju, ka pirmo reizi noskrēju 9 km. Nekur traki tālu es neesmu tikusi, nekādu veiksmes stāstu es pastāstīt nevarēšu. Bet hey, tas ir mans progress un mana dzīve. Rawr.
Pēc pēdējā ieraksta, ka šķiet, ka 10km vairs nav ņirgāšanāš pašai par sevi, esmu noskrējusi 10 km jau trīs reizes:
2013: Nike Riga Run
2013: Tartu City run
2014: Nordea Maratons

Šogad vēl ir plānotas 2 sacensības:
14.09.2014 Tallinn SEB marathon (10 km distance)
04.10.2014 Tartu City run

Viss ko es varu pateikt, ir ka gatavošanās šīm sacensībām ir bijusi... caurumaina. Tas būtu laikam vislabākais apzīmējums tam.
Šogad pa ziemu riktīgi gatavojos Nordea skrējienam. Endomondo man sagatavoja plānu, gāju pēc plāna. Ar caurumiem... Daudz izlaidu, jo bija smagi skriet, taču uzlabojumi bija, bija vieglāk skriet, lai gan svars tikai auga. Nezinu, pie Nordea biju tikusi atpakaļ pie saviem 101 kg. Ar tik daudz liekā svara ir grūti skriet. Bet es nezinu, godīgi sakot- man nav ne jausmas, nekad neesmu skrējusi ar mazāk kilogramiem.

Nedēļu pirms Nordea maratona nokritu ar drausmiem kaul-laužiem un temperatūru pie 38 grādiem. Klepus kā diloņa slimniekam, puņķi un asaras. Drausmīga nedēļa. Optimistiski domāju par to, ka nedēļa bez treniņiem man neko nenodarīs, ja jau pusgads ir ielikts trenējoties. Internetā daudz izlasīju, ka ja temperatūra nav paaugstināta vismaz 72h pirms skrējiena, tad viss būs OK. Trīs dienas vesela, un būs labi. Mans mīļotais strikti sekoja līdzi tam, kāda man tā temp. būs un ļoti pukojās, ja es centos raut termomentru ātrāk ārā. Ceturtdien, piektdien bez temperatūras un sestdien mazliet pāri 37. Te nu bija mazā dillema- skriet vai neskriet. Nolēmu, ka tas varētu būt tāds ķermeņa untums un nav ko iecentrētis uz vienu sliktu rādītāju. Klepus un sēcienu vēl joprojām mani pavadīja, bet tas jau droši vien bija paliekas no pagājušās nedēļas.
Skrējiena dienā viss bija OK, saule, karsts, pirms mana starta pat izskatījās, ka līs. Un tad jau sākām pulcēties uz startu, mākoņi pavērās, un saule sāka sutināt. Dedzināt. Mēģināt mūs iznīcināt.
Emocijas - JĒĒĒĒĒ! Atrasti daudzi pazīstamie, safotografētas bildes, prieks un laime.
Iesildamies, pagoramies un 3, 2, 1- STARTS!
Jāatzīst, ka šis bija vissmagākais skrējiens kāds man bija bijis. Jau pēc pirmaiem 300 m es sapratu, ka bija jāpaliek mājās. Pirms pirmā dzeršanas punkta (1.6km) apzvērējos sev, ka nedzeršu. Pie šī punkta es tikai knapi tiku, galva griežas, šausmīgi grūti. Ūdens tiek rīts krūzītēm. Tālāk pa Pulkveža Brieža, tur jau pirmie staigātāji, paliek mazliet labāk, jo es jau vēļ nestaigāju. Nākamais dzeršanas punkts pie NBS- 2.9km. Pilnīgi debīls ūdens sadalījums. Tur atkal, dzeru, dzeru vēl. Tad sākas tas, no kā man bija bail, bet es nekad nesapratu, cik ļoti man būtu jābaidās- Vanšu tilts. Saule, karstums, kakafonija, cilvēki, galvā džinkst, krūtīs rauj kopā, it kā uz vemšanu, it kā nē. Dzert gribas. Nenormāli gribas dzert. Pie Olimpijas jau esmu stingri nolēmusi vienkārši doties uz mājām. Esmu pusceļā jau tur, līdz mājām tik 1 km. Un to pat varēs noiet. Nesaprotu vēl joprojām, kāpēc es neaizskrēju uz mājām. Priekšā vēl puse. Vai bija pat vairāk kā puse palikusi. Kaut kas ieklikšķēja, ka kaut vai fucking noiešu, bet pabeigšu. Un tad sākās iešanas mānija. Endomondo tik spļauj ārā min/km un es ar šausmām saprotu, ka būs pakaļā. Un es skrienu, eju, skrienu, eju. Vanšu tilts bija murgs. Trūka dzirdinātavas pie 5 km. Igaunijā dzeršanas punkti ir pie 5km un 7.5km. Un tas ir kruti. Latvijā- pie 1 km, 2 km un tad pie 7.5 km. Šausmīgi. Velkos, sirds klapē, kājas nevelk, cilvēki saka, lai iet uz priekšu. Eju uz priekšu.
Pretī bastejkalnam, mazliet pirms, trešā dzirdinātuve. Padzeros, padzeros, spiežu iekšā vēl. Smagi, tik traki smagi. Kāds uzlej uz galvas ūdeni. Laba sajūta, bet uzreiz savajagas uz tualeti. Gandrīz nokārtojos tieši tur un uz vietas. Traki, uz galvas vairs ūdeni liet nedrīkst.
Kultūras kilometrs, goda sardze- skaisti, tik skaisti, gribas priecāties, bet koncentrējos, lai skrietu. Seja nemērā šausmīgi izskatījās bildēs. Brrrr... Ar Tartu bildēm nesalīdzināsi. Bet ar Tartu vienkārši nesalīdzināsi- vesels un slims, kād diena pret nakti.
Brīvības iela bija mocības, bet godīgi sakot daudz daudz labāk nekā Vanšu tilts. Brīvībene tālu no mājās, tur nevarēja vnk apstāties.
Pie brīvības pieminekļa man paskrien garām 5km pirmā vieta. Sapratu, ka jāsasparojas. Nav slikti, es skrienu 2x lēnāk kā 5km labākais. Nav tik traki, nav tik traki. Bet tik smagi. No ietves tantes skrien līdzās un saka, lai skrienu, vilktu, ja varētu. Mīļās tantes. Pasmaidu. Šķiet, ka pasmaidu. Uz beigām vairāk pazīstamo seju gar malām. Kultūras goda sardze stiepj man rokas, lai sistu Hi-5. Situ Hi-5 un priecājos. šķiet, ka tūdaļ nomiršu.
Bruģis... fucking bruģis, solis pie soļa, jopcik, tas bija tik šausmīgi. Rātslaukums, gandrīz viss jau. Un šeit es sapratu, ka lai ko es kādreiz domāju- varēja labāk, ātrāk, šeit es to nevarēju pateikt. Pēdējie 150m un finišu šķiet bija lēnākie, kaut gan spiedu VISU, kas man bija iekšā. Nebija, kā Tartu, ka pēdējos 150m sprintā aizlaidu. Šeit es izliku pilnīgi visu, aks man bija.
Medaļa, soma, aplausi, ārā pa koridoru, cilvēki mētājas pa zāli, es zinu, ka ja apsēdīšos tur arī palikšu. Attaisu pudeli, padzeros. Sāku klepot. Iklepoju visus 10 km, bet skrējiena laikā neklepoju. Malacis. Vismaz tas.

Attaisu pudeli, dzeru daudz. Staigāju, atrodu vietu- pastaipos. Rezultāts labāks nekā pagājušajā gadā Tartu. Ar visām tām šausmām un staigāšanu. Ir labāks rezultāts. Lietas, ko es nekad nebūtu sagaidījusi.
10km Nordea: 1:19:09 Tartu: 1:19:29

Pēc Nordea trenējos. Vienkārši turpinu. Biju plānojusi skriet vienas sacensības mēnesī. Turēt sevi saspringumā. Bet tam būs jābūt nākamā gada plānam.

Pašlaik, nākamās sacensības ir 14.09.2014. Līdz tam ir palikuši 16 treniņi. Tagad ir 96 kg, plēšu arī tos nost. Tas arī dod lielu stresu organismam- paikas nav, treniņi ir, spēka arī ne velna nav. Tagad turēšu 96-95 kg līdz Oktobra sacensībām. Redzēs, kā -5/6 kg ietekmēs tos 10km ko gribu skriet.
Cerams, ka būs vieglāk. Bet es nezinu, nekad neesmu skrējusi bez viņiem sacensībās.

"It's important to know that at the end of the day it's not the medals you remember. What you remember is the process -- what you learn about yourself by challenging yourself [...]"
-Silken Laumann, Canadian Olympian