Alphaville (1965, Žans Luks Godārs)

Godāra kārtējais dziļdomīgais eksperiments stipri ieliek saviem mazajiem totalitārajiem brāļiem "1984" un "Brasil", piedevām sakombinēts viņš ir tik ārprātīgi, kā pat jums murgos nevarētu rādīties. Pirmkārt, smejies vai nē, bet galvenais varonis ir Lemijs Kaušens, noir detektīvu superzvaigzne; to sapratīs visi, kuriem kaut ko izsaka Pītera Čeinija vārds uzvārds (neesat lasījuši "This Man Is Dangerous" vai "Poison Ivy"? daudz ko esat zaud...). Tikai šoreiz ar Čeiniju tam nav nekāda sakara - cik noprotu, tēls tika vienkārši iegādāts vienai sesijai, pie tam vēl iegrūsts futūristiskā sabiedrībā, Alfavillas pilsētā, kuru kontrolē gigantisks kompjūters. Godāram šeit viss izdodas: lieliska noir estētika, lielisks galvenais varonis, un tam visam vēl pāri Godārs ar artēziskās akas apņēmību pumpē savu filosofiju (nemaz jau nerunājot par viņa drugāna Sartra, Ž.P. uzskatiem), uz sienām mirgo lieli e=mc2 uzraksti... Sireāli, jā, bet kruta. Kas to būtu domājis. 4.7/5

p.s. ārsti pagarināja radošo uz vēl 10 dienām, tā ka kinofestivāls "Skunksa Ļipa 2007" var turpināties.