realitāte desmitos no rīta neatšķiras no sapņa četros naktī
tātad. rīts melnsila ielā (tajā posmā, kas no āgenskalna tirgus pagrieziena līdz kalnciema ielai - pa kreisi parks, pa labi - pussatrunējušas koka mājas). No kādas mājas atveras pagalma vārtiņi, un iznāk vīrs. Viņam kājās ir zaļas bikses, mugurā armijas "teļņaška", galvā - berete ar sarkanām lencītēm. Iet pa ielas vidu ar rokā paceltu pistoli kā vieglatlētikas sacensību tiesnesis. Viņš tā, lūk, iet pa ielas vidu, ja būtu kaut viena mašīna - notriektu nekavējoties (iet vairāk pa pretīmbraucošo) un kliedz "Stojatj, bļadj! Vsem stojatj!". Un uz ielas nav nevienas mašīnas. Tāds Afgānas un paģiru delīrija koncentrāts.

Beidzot noķer kādu pretīmnācēju, kas ir pārsteigts un paralizēts no šī skata. "Stojaķ, bļedj! Dokladivaj o vsjom, predjavi každuju vešč!" Pretīmnācējs izrādās bomzis. Viņi abi stāv pie tā Melnsila ielas parciņa, bomzis velk no somas ārā katru pudeli par to kaut ko stāstot - žēl, ka es nevaru dzirdēt, es esmu no visa šī skata kādus metrus 300. Pie vienas pudeles bomzis pat pārmet krustu, bet laupītājs nolaiž ieroci. Dažus metrus tālāk pieturā sēž trīs uniformās saģērbti jehovas liecinieki, un man galvā iešaujas - vot, bļin, žēl, ka bomzis pirmais patrāpījās ceļā, bet labi, ka ne es. Mierīgi aizrāpoju mājup.