vēl mazliet par džērmanu

reiz es biju aizgājis uz viņa īsfilmu retrospekciju; īsfilmas viņam ir tādas, ka rāda desmit minūtes sastingušu kadru, bet fonā skan tāds viegls džezs, varbūt laikā, kad šīs īsfilmas pirmoreiz parādījās ekrānos, zālē pie klavierēm sēdēja tapers un spēlēja pavadījumu. skatītāji kurnēja, īsfilmu bija daudz, uz kādām divām stundām. desmit minūtes sastindzis kadrs.

lai saprastu, kāpēc man tik ļoti patīk džārmena filmas ar budžetu, kāds varētu būt kādreizējai LTV pārraidei "videoritmi", vislabāk viņu ir salīdzināt ar pīteru grīnveju. grīnvejs uzburs dažu sekunžu laikā gleznu ar kailu sievieti dārzā, vannu un āboliem, pārcilvēciski skaistu priekš kino - taču pēc šīm dažām sekundēm viņš to izgaisinās, un pēc Grīnveja filmas noskatīšanās neviens nevar pateikt, par ko šī filma bija un kāpēc vispār tas viss bija vajadzīgs. savukārt džērmans ar wolfhaunda sparu iekodīsies tajā savējā lētajā, bet tik izdzīvotajā kadrā līdz pēdējam, neļaus tam izzust, vienkārši piespiedīs skatītāju to redzēt, kā redz viņš. viņa filmas - tie ir daudzi tukšumā uzzīmēti un jau miruši kadri, kuri norāda uz to, ka tas, ko tu šobrīd redzi, tas patiešām ir uzņemts tad, bet tagad ir tagad. tagad esi vienkāršs kinoteātra apmeklētājs. visa kinofiška ir pakārtota tam, lai tu noticētu ekrānā redzamajam, tas it kā notiek šobrīd, taču džermans pārliecināti močī pretējā virzienā. distancē skatītāju un distancē laiku.

man, teiksim, ļoti patīk džārmuša "Dead Man Walking" filmas otrā puse, kad viss pārvēršas tādā reverberācijā ar Nīla Janga diviem spēlētajiem akordiem - bet tā ir drausmīga filma, šķiet, visvairāk sačakarētā ideja ar to savu drausmīgo vēlēšanos "citē mani!"