man vot šāda doma ienāca galvā, par to mītiem un leģendām apvīto sava "es" meklēšanu. ka tas "es" taču ir viss tas, ko tu esi sev visapkārt radījis, visas lietas, kurām esi piešķīris tādu vai citu nozīmi vai kā mēģinājis tās nosaukt, viss, kur tu esi mēģinājis sevi apmānīt vai vienkārši pievēris acis, viss, kam tu kādus vārdus vai tēlus vai alegorijas vai ko citu esi atradis, jo tā taču vienmēr ir ērtāk.

man liekas, ka nav nekas briesmīgāks, kā mēģināt atrast sevi tur, zinot, cik cilvēks dziļi spēj maldīties katrā niekā nemaz nerunājot par svarīgām lietām, kuras tu jūti, ka tās ir svarīgas, taču tas beidzas ar kārtējo vienkāršo aprakstu, definīciju ar kārtējo fakino terminu. google yoself.

bet daudz labāk ir tā, ka nevis es meklēju šo ne tikai manis, bet visu apkārtējo apstākļu uzkonstruēto "es", bet gan šis "es" atrod mani. tas jau principā arī ir veselīgas ironijas pamatā.

turpinot šo domu - ikviena cilvēka rīcībā neviens neatbild ne par ko. piedzimstot ir kaut kā salikušies atomi, tāds skaits bicepsā, tāds skaits smadzeņu rievās, notiek visu laiku kaut kādi ķīmiski procesi, par kuriem pašam nav nekādas nojausmas. taču ikviens, tiešām ikviens cilvēks ir spējīgs nogalināt vai pastrādāt kaut kādas vēl lielākas zvērības, cik nu atomu skaits rievās tam atļaus iet tālu. es tagad varētu minēt visstulbāko piemēru tiem, kas saka, ka nevarētu - iemestu tevi kara vidū kaujas laukā, un izrādītos, ka varētu - taču aukstasinīgi plānot slepkavību var arī jebkurš.