Ak, jā, parīt Rīgā ielido mans draugs Kostja no Maskavas, paliks šeit divas nedēļas. Pēdējo reizi mēs redzējāmies pirms 13 gadiem, bet tā vispār esam turpat vai visus trakulīgos pretīneidžera gadus (8-14) dauzījušies kopā, kad viņš vēl dzīvoja Rīgā. Pēdējo reizi, kad viņš ciemojās, (pirms 13 gadiem)Kostja bija pievērsies smagajam metālam un atveda man no Maskava dāvanu, kādu var atvest tikai patiess draugs - ādas rokassprādzi ar dzelkšņiem. Kad mana vecmāmiņa, kura redzēja dāvināšanas aktu, man vēlāk pajautāja, kādēļ vajadzīgi dzelkšņi, es viņai vaļsirdīgi atjokoju: "tas, lai kaujoties pretiniekam varētu izdurt acis". Tiesa, vienīgā reize, kad šo aksesuāru gadījās izmantot, bija fotosesijas laikā uzreiz pēc prezentācijas.
Karoče, man tas viss kaut kā tagad jau bija aizmirsies, bet kad es vecmāmiņai pastāstīju, ka atbrauks Kostja, viņu gandrīz ķēra infarkts. Patiesībā tagad tas jau ir nopietns zellis manos gados, kuram ir alus bundžiņu kolekcija (vairāk nekā 500 gab.)un kaut kāds superīgs retro motocikls.
Lūk, es jau tagad sāku sacerēt kaut ko apmēram "eu, zini, mani tieši pirms divām stundām pret encefalītu sapotēja" garā. A to atceros, kā gāja pagājšreiz šajā sfērā.