Es kaut kā no rīta (ap 14 dienā, tobiš) modinu savu galvu augšā, žāvājos un ar ķepām berzēju acis; pirmā doma, kas ienāk prātā: ka pavisam netālu takš notiks ekšens pie uzvaras pieminekļa. Un štukoju, ka pateicoties skaņas caurlaidībai taču vajadzētu dzirdēt kā spridzina salūtu vai arī moņjumentu vai vismaz dzied kādas pusgadsimtu vecas, kareivīgas dziesmas. Nu, saundtrekam kaut kādam jābūt, ja reiz netālu viss notiek (nē, es nedzīvoju tajā dīķī pie Raņķa dambja).
Un točna: kā ausis sāk uztvert signālus, jau iet vaļā taures un bazūnes, kā arī kareivīgie "slovēņiem pa dirsu!" un citas manāmi okupantiskas dziesmas. Tā naturāli iedomājos jau kāda "bišu" līdera uzrunu no podiuma augstumiem:
"Товарищи! Никто не забыт и ничто не забыто! Сплотим ряды! Словенйием па дирсу, судус па вирсу! На то вам моя командирская зарука."