Lūk, notikums manā pelēkajā un neinteresantajā dzīvē - beidzot pirmoreiz apmeklēju traumātu....sorrī, taromātu. Ko es varu teikt?

Pirmkārt, atrast tuvāko traumātu internetā izrādījās ārkārtīgi viegli un ērti, pie tam tur tiek norādīts arī taras pieņemšanas veids. Līdz tuvējam mego izrādījās piecas minūtes, un es ar savām desmit tukšajām alus bundžām aizrāpoju līdz viņam cēli kā ēglis.

Tur noskaidrojās, ka tara ir jāmet kaut kādā pneimopasta trubā (jā - tara var būt arī iemīcīta, galnais, lai viņš kodu spēj nolasīt), pēc tam dažas sekundes jāuzgaida, un voila! - mūsu rokās ir kupons par vienu eiro.

Te sākas sarežģītākais moments. Kuponu es varu izmantot TIKAI mego tīkla veikalos kā daļu no samaksas (ja nodod maksimā - tad tikai maksimas veikalos, etc), nekādu kešu, saprotams, par viņu neatgriež. Par vienu eiro uz kupona var iegādāties, teiksim, vienu saldējumu, taču tad nebūtībā aizies atlikušie kupona santīmi, un tāpat vien par skaistām acim dāvināt tos veikalu tīklam nav ne mazākās vēlmes un vispār neracionāli.

Man gan bija pāris obligātie pirkumi, kuros kupons jauki iekļāvās, taču bez konkrēta mērķa šādi nodot taru laikam ir bezjēdzīgi.  

Tātad jautājums par stratēģiju - krāt tukšo taru vai krāt kuponus. Pirmais man liekas kaut kāds depresīvs variants. Otrs, savukārt, strādā jau kā lojalitātes programma, un tur reāli uzvar tas, kas atrodas vistuvāk tavām mājām. Pēc pieciem gadiem varēs sakrāt jaunai un elegantai pannai.