vispār jau zivis man vienmēr ir garšojušas, bet tagad tas kaut kā ir pārgājis.
vētrainajos tīneidžera gados man baigi patika ceptie asari.
nu un zivju zupas pēc makšķerēšanas procesa brīvdabā - lieliski!
vai tās pašas kūpinātās butes.
un mana mamma gatavo vienkārši fantastiskas marinētās reņģes ar sīpoliem.
bet, enīvei, sušimāni - viskrutākais zivju ēdiens pasaulē ir parasts jēls lasis. cilvēkus, kuri lasi kaut kā cep, kūpina vai grilē, es drusku nesaprotu. iespējams tāpēc, ka grila aparāta tuvumā rodas nepārvarama vēlme uzgrilēt arī zābaku vai ugunsdzēšamo aparātu.
maza kanapē maizīte ar laša šķēli un sīpolu - tas visumā ir labi, taču tomēr ļoti bezstilīgi.
tāpēc es tik ļoti fanoju par skandināvu virtuvi - tur nav nekādas maizes, ir lasis, klāt čillī pipari un kaut kas līdzīgs rosolam.