par datorspēļu faniem
es jau krietni vien sen gribēju uzrakstīt šo tekstu, vienkārši ļoti ilgi domāju. tagad varu.
tātad: par šiem asociālajiem tipiem, kas diennaktīm neguļ, rij džankfūdu, aizvelkas pačurāt līdz tualetei ar nemazgātiem matiem un finālā aizmieg ar galvu uz klaviatūras. to pasludina par subkultūru. tāda ir sabiedrības attieksme. skaidrošu.

kad tūkstošiem cilvēku rubījās videoautomātos, tādas attieksmes nebija. kad visiem bija rokās "spektrumi" tādas attieksmes nebija. kad cilvēki kratīja ķetnās to plastmasas hokeja hendholdu - tādas attieksmes nebija. kad es 14 gadu vecumā tērēju visu naudu, lai tikai varētu "Rīgas Modēs" uzmočīt Zybex, tādas attieksmes nebija. kad parādījās pirmie personiskie PC ar pirmajiem geimiem - tādas attieksmes nebija. kad pirmoreiz spēle iznāca uz kompaktdiska ("Myst"), un it kā sākās jauna ēra - tādas attieksmes nebija. puslatvijai bija "Dendiji" uz rokām, bet arī tad šādas attieksmes nebija.

vēl parādījās 14-gadīgi zīdaiņi no datorklubiem (kantra, kantra), kuri pie ieejas centās cītīgi pīpēt savas pirmās cigaretes. bet ne jau pēc viņiem sastādīja šo geimera portretu. lūk, padomājiet - pēc kā. kā hintu atgādināšu jums PS2 reklāmu ar grifu, kas bija ekrānos pirms pāris gadiem.