es neprotu teikt komplimentus
nē, it kā protu, taču laikam ne tad, kad no manis to gaida
man vienmēr galvā ir šis scenārijs, ja es pirmoreiz mūžā uzaicinātu meiteni uz smalku restorānu, nevis parastu ēdnīcu, kur es pārsvarā arī uzturos, vai kafē un bārā, kur tikai alkoholiķi, maniaki un narkomāni, es iedomājos šo situāciju

ir vakars, mēs sēžam pie svecēm, kas beidzot kaut cik pieņemami romantiski apgaismo manu ne pārāk glīto feisu, mūsu priekšā ir šķīvji ar silto, mēs skatāmies viens otra acīs, un tad vienā momentā es saku
- tu skaisti ēd
reāli skaisti. ideāli nolauz foreles gabaliņu, kas pazūd starp tavām ķiršsārtajām lūpām, eleganti kustini žokļus, tagad arī es nolauzu gabaliņu, mēs abi kustinam žokļus un skatāmies viens otram acīs, mēs esam zivis atlantijas okeānā, visdrīzāk, haizivis, varbūt tagad iedzert mazliet vīna, lai nesāktu mīlēties uzreiz uz restorāna galda? varbūt mazliet vīna

lūk, kādus ceļus iet komplimenti