palasīju satori diksusiju par bēgļiem un teātri, taču galvā ienāca pavisam kaut kas cits

tiksim, kā liberāļi izskatās no konservatoru vai pat, nebaidīsimies vārda, ultrakonservatoru puses. ka mēs vēlamies spert plašu un neapdomīgu soli uz priekšu, atstājot aiz sevis idejiski noturīgākos četrrāpus ēdot zāli, pašiem uzlidojot varavīkšņu pilnā kosmosā. mēs nevēlamies izdarīt soli uz priekšu, mēs vēlamies izdarīt soli pretī - tieši tas mūsu izpratnē ir solis uz priekšu. nevis mistiska rītausma, bet parasta ikdiena.