rubrikā "supermārketa tualešu stāsti"
jeb kā francena romānu brīvība var ietilpināt divu minūšu ilgā dokumentālā īsfilmā

šorīt pirms darba iegāju pačurāt supermārketa točā
pirms manis šajā ozirisa zikurātā ar trīs kabīnēm un bez pisuāriem iegāja vēl kāds nopietna paskata vīrs
nezinu, kā pa dienu tur situācija, varētu būt, ka jāgaida rindā (nu, pieļausim, ka viņam bija pastāvīga apmeklētāja pieredze)
vai arī vienmēr ir skaidrs, kur iet, ja divas no trijām kabīnēm ir aizņemtas

taču šoreiz vīrs ieiet tualetē - un visas trīs kabīnes ir brīvas, nav vairs sarkanās infografikas pie roktura, visas durvis stāv draudzīgi pavērtas
aš ņem un soļo Ultimatīvajā Absolūtās Mīlestības Upē
un, karoče, viņu no šī fakta kaut kā parkļiņīja (viņš mani neredzēja, ka es arī iegāju, domāju, tobrīd vairs vispār neredzēja neko citu pasaulē)

paver vienas durvis - un tur gaidošs un smaidošs sneigbalts pods! bet, čorts, blakus taču arī ir vaļā, varbūt tur ir labāk? a pa kreisi! cik labi ir pa kreisi! un viņš tur mētājas gar tām kabīnēm, nespējot izvēlēties, līdz momentam, kamēr diemžēl neierauga mani

domāju,te jebkurš īsfilmas fināls der. piemēram, ka galvenais varonis apčurājas trīs tukšu kabīņu priekšā (karaksa variants). vai arī variants, kad viņš savu vēstījumu pasaulei vienmērīgi sadala visām trīs kabīnēm (buņuela variants). urinē izlietnē (godāra variants).