kur ir problēma, visdrīzāk tajā, ka millenārismā nav iespējams lidz galam vilties
pastāv sektas, kas gaida pasaules galu, viņi nozīmē noteiktu datumu, datums atnāk - hujakš, nekas nenotiek, ko darīt, viņi nozīmē jaunu datumu un gaida tālāk
acīmredzot, jēga ir nevis šī pasākuma galarezultātā, bet pašā gaidīšanas procesā
visacīmredzamākā minētā loģika šeit ir kristietībā
kristiešiem būtu jāpriecājas, ka viss ir slikti un pasaule iet uz galu
vēl vairāk, viņiem šis process būtu jāveicina, lai varētu sasniegt savu ultimatīvo mērķi - pasaule pazūd vulkāna pelnos, jēzus nāk un izglābj visus
pēc šādas loģikas kristiešu bērniem būtu jāpārgiež sev vēnas gados piecos-sešos, pirms viņi ir paguvuši kaut ko kompromitējošu Radītāja acīs savārīt
a tas notiek
nea. kristieši staigā uz veikalu, pērk spārnus grilam, tomātus tur, lokus. smaržas sievai, saldējumu bērniem, cementu pagrabam, grāmatas interesantas. pagalmā kritizē pastāvošo pasaules iekārtu, neskatoties uz to, ka gatavojas paradīzei debesīs, nevis uz zemeslodes. ne tagad, tad nākošgad.
respektīvi, cilvēks padzīvo gadus desmit ar vienu ideju savā galvā un vairs nespēj no tās atteikties. viņi domā "labi, ka šī ideja nav piepildījusies, jo ļauni jo ļauni ienaidnieki stāv tās ceļā, zajebisj, var cīnīties tālāk. turpmākos 10 gadus man būs, ko darīt!"
a čo, ilga un laimīga dzīve nereti balstās uz pašapmāna