xxx

akciju "atklāj katru gadu sev jaunu ģeniālu cocteau twins dziesmu", "cocteau twins - tas nav tikai garlands un vērtīgas kažokādas" ietvaros jūtos izpildījis savu pienākumu, tas es vakardien iedzēru nedaudz spirta un nolēmu paklausīties tishbites

kur ir problēma, visdrīzāk tajā, ka millenārismā nav iespējams lidz galam vilties
pastāv sektas, kas gaida pasaules galu, viņi nozīmē noteiktu datumu, datums atnāk - hujakš, nekas nenotiek, ko darīt, viņi nozīmē jaunu datumu un gaida tālāk
acīmredzot, jēga ir nevis šī pasākuma galarezultātā, bet pašā gaidīšanas procesā

visacīmredzamākā minētā loģika šeit ir kristietībā
kristiešiem būtu jāpriecājas, ka viss ir slikti un pasaule iet uz galu
vēl vairāk, viņiem šis process būtu jāveicina, lai varētu sasniegt savu ultimatīvo mērķi - pasaule pazūd vulkāna pelnos, jēzus nāk un izglābj visus
pēc šādas loģikas kristiešu bērniem būtu jāpārgiež sev vēnas gados piecos-sešos, pirms viņi ir paguvuši kaut ko kompromitējošu Radītāja acīs savārīt

a tas notiek
nea. kristieši staigā uz veikalu, pērk spārnus grilam, tomātus tur, lokus. smaržas sievai, saldējumu bērniem, cementu pagrabam, grāmatas interesantas. pagalmā kritizē pastāvošo pasaules iekārtu, neskatoties uz to, ka gatavojas paradīzei debesīs, nevis uz zemeslodes. ne tagad, tad nākošgad.

respektīvi, cilvēks padzīvo gadus desmit ar vienu ideju savā galvā un vairs nespēj no tās atteikties. viņi domā "labi, ka šī ideja nav piepildījusies, jo ļauni jo ļauni ienaidnieki stāv tās ceļā, zajebisj, var cīnīties tālāk. turpmākos 10 gadus man būs, ko darīt!"

a čo, ilga un laimīga dzīve nereti balstās uz pašapmāna

gribēju vēl betonēt savu iepriekšējā ieraksta viedokli ar "tāpēc, ka cilvēks jūtas mierīgāks ar savu pārliecību, nekā ar šaubām"
un pēkšņi atskārtu, ka, atvainojos par tautoloģiju, nedaudz apšaubu šādu savu apgalvojumu
nē, nu mierīgāks ar pārliecību - te dahuja nāksies dzīvē vilties, sāksim ar to. a zināms skepticisms un kritika tomēr dod benzīnu dzīvei, mēģināt izdarīt kaut ko labāk

un vēl problēma ir tajā, ka, kā jau rakstīja jz dienasgrāmata savā portālā, pat domājoši cilvēki domā ideoloģiju ietvaros

pirmais, kas cilvēkam ir jāizdara, ir jāatmet jebkāda ideoloģija, izņemot pašus pamatus, no kuriem veidot uzskatus
man tādi ir, es, teiksim, uzskatu, ka cilvēks pasaulē nekad nespēs būt īsti laimīgs, ja tajā viņam blakus būs nelaimīgi cilvēki
fašisti piedāvā šos cilvēkus nošaut, es piedāvāju šos cilvēkus padarīt tikpat laimīgus kā mūs
taču to nevar izdarīt ideoloģiju ietvaros, tikai veselā saprāta

reizēm man šķiet, ka es dzīvoju kaut kādā wonderlandā
it īpaši tas attiecas uz histēriju par ukrainas zelta izvešanu uz ārzemēm
po, čuvag, valstis okupācijas riska priekšā gandrīz vienmēr (ja nav blickrīga) ved zeltu uz ārzemēm
tas, ka viņš ir kaut kur ārzemēs, tas ir galīgi pohuj, pirmais latvijas zelts kopš 1921-ā gada atradās anglijā, pirms otrā pasaules kara - vēl šveicē, štatos, francijā un figziņkur
beigās uzradās kā mīļais, toties iesākt ar viņu var ļoti maz ko, izņemot vadāšanu turnejās

kā raksta seksperti
"raugoties no ekonomiskā viedokļa, zelta uzkrāšana ir neizdevīga uzglabāšanas un transportēšanas izmaksu, kā arī zemo noguldījuma procentu dēļ. Zelta depozītu procentu likmes svārstās no 0.5% līdz 1.5% gadā. Salīdzinājumam - ASV dolāra naudas tirgus likmes ir aptuveni 5% gadā."

tomēr: nebūs uzticības zeltam, nebūs uzticības savai valūtai

man te stāstīja: starp citu, zinājāt, ka japānā ir populāra attieksme cilvēku vidū no bagāto un veiksmīgo puses 'you should respect me for my wealth'?
tā ir kultūras sastāvdaļa, mazi bērni iet klāt citiem bērniem un saka 'mans tētis ir nopelnījis šādu lielu māju, a ko esi izdarījis, tu, lūzer?"

padomāju, a pie mums tā nav, vispār nav nekāda respekta pret bagātību
nodarbojoties ar bīstamo neimdropingu, varētu citēt jz anonymous (tagad slinkums meklēt ierakstu, bet es atceros) par to, ka miljons baksu - kas tas ir mūsdienu pasaulē, pāris gadus nestrādāt, maksājot komunālos, a ja sāksi pirkt baseinus un jahtas, ļimons beigsies divās dienās

vārdsakot, mūsdienu latvijā cilvēkiem ir kaut kā dziļi pohuj, ka biedrs ir kaut kur sadabūjis piecus ļimonus un uzcēlis māju baltezerā ar dzeloņdrātīm apkārt betona žogam
te ir drīzāk respekts pret pāris jardiem, par kuriem tīneidžers pārdod savu internetu fermu ar devītā līmeņa harizmas cūkām

padomāju, nujā, tas ir starta punkts - miljards
kamēr nav, tikmēr tādi paši kā mēs, tikai ar lūlziem

via artis

ar jz dunduku komentos nedaudz patērzējām par šahu, un pēkšņi atcerējos tādu momentu
par sicīliešu aizsardzību
mūsdienās sicīliešu aizsardzība šahā tiek uzskatīta par bezmaz vislabāko melno faktiski tūlītēju pretestību baltajiem, būtībā tas ir pretuzbrukums jau no paša sākuma
jāspēlē ātri, ļoti naglo, reaktīvi salaužot centru un mēģinot izsist no tempa sev profitu
atzīšos, es mentāli sicīlieti nekad nepavelku (esmu savulaik centies, bet...nu, ja tu neesi tik advancēts savā darbībā, lai meklētu jaunus gājienus atklātnēs, sicīliete nav priekš tevis)

palasīju vispār par šī gājiena c5 vēsturi
izrādās, ka tas eksistēja aizmirstībā kādus 300 gadus no 16.gs vidus, šādu pirmo pretgājienu neakceptēja neviens no lielajiem spēlētājiem, jo uzskatīja, ka tā ir pārāk konservatīva aizsardzība (lai arī sicīliete ir faktiski nepārtraukts pretuzbrukums ar tempa iegūšanas meklējumu iespējām)
sicīlieti kritizēja filidors, šteinics un kapablanka(!)

pirmais no atpazīstamajiem, kas sāka viņu kaut kā spēlēt - andersens, pirmais no lielajiem spēlētājiem, kas to piekopa - laskers.

katrā gadījumā visiem tiem, kas spēlē šahu, iesaku vismaz vienreiz dzīvē nospēlēt sākumā ar melnajiem c5. sajūtas neaizmirstamas. ja pagrūdīsiet, tad ar salūtu.