no visām pagaidām redzētajām oskara pūla filmām visspēcīgāko iespaidu atstāja doķene cutie and the boxer - kā fenomenāls laimīgas dzīves iespējamību apliecinošs dokuments, kādu fikcionālā kino domādams neizdomāsi
tīri tehniski tas ir ītena koena (ne režisora, bet tā frīka, kas arī ai veiveju pušo) jaunākais produkts

protams, vēl ir milzīga režisora veiksme, ka viņš ir atradis tik atbrīvotus varoņus, kas kameru vispār ignorē, tāpēc kino ir bez kādas mazākās dramaturģijas, kas ir ļoti loģiski



tur ir kā. ir tāds ņujorkā dzīvojošs japāņu avangarda mākslinieks ušio šinohara, kuram tagad jau ir 80, tāds āzijas džeksons polloks
60-jos viņš tusoja kopā ar endiju vorholu un trāpīja uz popārta viļņa. kā ikviens normāls un patiess mākslinieks ļoti sadrūma par kritiķu slavinājumiem (par to normāli un patiesi ārtisti bēdājas daudz vairāk, nekā par liesmojošiem preses zobeniem) un apprecēja uz ņujorku atbraukušu 30 gadus jaunāku tautieti noriko, kur viss kā labākajos filadelfijas namos, pēc pašas noriko komentāriem "paskatījos, gulta un dzīvoklis gaģušņiks drausmīgs, bet cilvēks inspirējošs, tā ka pofig"
tālāk  arī ziemas klasika - noriko badā un nabadzībā audzināja bērnu, kamēr metaalkanauts ušio ar krānu rokās draugu vidū izpildīja dažādas dziesmas

lai ar to nepietiktu, ušiko pamatīgi nomāca noriko kā mākslinieci, kura nespēja izpausties ģēnija priekšā, te jāpiezīmē, ka pēdējais savas gleznas glezno ar "everlāstiem" rokās
dēls no tēva pārmantoja visu meistarību, īpaši to, kas attiecās uz miksoloģiju, tur ir jau pilnīgi apburošs moments, kad viņš pālī pārrodas mājās un pervim ģelom izzvejoi no ledusskapja vecāku vīna buteli, neskatoties uz pēdējo iebildumiem, tur laulātā pāra vidū ir apmēram dialogi "iesim pasēdēt ārā un savāksim visu mājās esošo dzeramo līdzi, savādāk viņš visu izdzers / ai, nav ko parīties, viņš tāpat paiet vairs nevar". nu, visa filma ir aptuveni tikpat atklātā garā.

no rīta ušio pieceļas kājās, padīdas savā vaifbīterā, paņem sūda krāsā nokrāsotu dekoratīvu motociklu un kaut kur pazūd uz visu dienu.

jāsaka, ka uz šo momentu, kurā ar efedrīna vāveres vitalitāti apveltītais ušio sasniedz savu 80-gadi, bet modernās feministes kinozālē jau pusstundu kā ir piecēlušās kājās ar zvērojošiem skatieniem, mums varētu būt divi noriko varianti: a)dzīves galīgi začuhāta sieviete, kura vēlīnajā periodā ir galīgi začuhājusi arī savu vīru; b) absolūti padevīga mūza, kas klusu rāpo ar grīdas lupatu pa apartamentiem (nē, no bronkas gaģušņika ar kartona durvīm viņi pa pēdējiem 50 gadiem tā arī nav izlīduši), ik pa laikam bailīgi pametot skatienu uz augšu.

a patiesībā nav ne tas, ne tas - rīkojoties pēc dzena un džedaju metodes "make art at all costs" viņi ri laimīgākais, savstarpēji cienošākais un mīlošākais pāris pasaulē, kuriem pēc uzvedības un humora asuma ir nevis 80, bet gan kādi gadi 25. noriko izsitās ar savu māksliniecisko neatkarību pati, nezaudējot pa ceļam...nu, neko nepzaudējot. un kad es lasu pāris forumos atskrējušo brīvdomātājdāmu "kā tā var ļaut pret sevi izturēties, pacelsim galvas, to tirānu vajag pamest, mums ir tiesības!" - tajos starp rindām ir lasāms daudz vairāk skaudības, nekā savu principu aizstāvības.



apbrīnojami cilvēki, apbrīnojami.