Chloroform Sauna (![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small} martcore) rakstīja,@ 2005-03-09 13:22:00 |
 |
 |
 |
|
|
|
|
|
|
 |
|
 |
Meklējām suni. Nopirkām akumulatoru.
Stāsts šāds - no rīta ap deviņiem... Nē, sākas vēl agrāk. Tobiš, vakardien es suni aiz škvirkas pārvedu mājās no pastaigām pa Brīvības ielu un rūpīgi aizslēdzu vārtiņus. Kā tad - šorīt pienāk informācija, ka suns ir globāli notinies jau vakarvakarā, tātad atrodas nezinkur. Staigāju pa Teiku un suni neatradu. Tad laikam KB ienāca galvā pilnīgi ģeniāla doma (un atcerieties to, ja jums pazūd suns) - pazvanīt uz kaut kādu radiostaciju. Atdeve ir uzreiz un pamatīga - uzzinām, ka Nīcgales ielā ir ar mašīnu notriekts melnbalts kollijs. No radiostacijas, kurai es vispār pirmoreiz uzzināju nosaukumu (toļi "Sieviete", toļi "PIK" vai kaut kā tā).
Tālāk - ņemam taksi un braucam meklēt mirstīgās atliekas. KUR atrodas Nīcgales iela es tā arī nesapratu, bet tur piedalījās arī Purčika tirgus. Process bija sekojošs - mēs ar KB abi staigājām ar mobiļņikiem pa rajonu, kamēr es jau galīgi nomaldījos, bet beigās atradu gan tirgu, gan sievu. Neatradu tikai suni, par kuru prašņāju visiem iespējamajiem garāmgājējiem un tirgus darbiniekiem - jā, viņi zin, ka suns ir notriekts, nē, viņi neko nav redzējuši un ne mazākās nojēgas, kur viņu meklēt. Protams, piebildīšu, ka uz to momentu nebija ne jausmas, vai mēs meklējam vispār savu suni vai kādu citu. Saku KB - zvani ķērājiem un patversmēm.
Tad atskan zvans, kurā kāds vīrs stāsta, ka esot kaut kāds pusbeigts kollijs centrālajā dzelzceļa stacijā. Pirmā reakcija bija ieteikt pazvanīt ar šādiem jaunumiem sievai vai arī kādam psihol. palīdzības dienestam. Kā suns no Teikas var nokļūt stacijā? Vīrs neatlaižas. Jā, melnbalts kollijs. KB man - figņa eto vsjo. Es viņai - nu jā, tā laikam nevar būt, tas ir par traku. A kas mums atliek? Tiek izsaukts nākamais taksis un braucam uz staciju. Cilvēki, ja jūs zinātu, KĀDAS izjūtas tevi pārņem redzot Randu apsegtu ar fufaiku guļot kaut kādā "Rīga - Kijeva" peronā! KB sāka vienkārši raudāt, apķeroties sunītim ap kaklu. Da mēs pārstājām dusmoties uz viņu jau Nīcgales ielā...
Piedevām viņai vēl uz perona ir nezināmas izcelsmes rokas izsniegti divi kauli (!), kurus viņa atsakās ēst (!!!), bet grib tikai padzerties (es viņu dzirdīju ar sniegu). Lūk, kāds džeks uz gadiem 50, kas turpat stacijā arī strādā, redzot pusbeigtu suni nav zvanījis ķērājiem, bet gan meklējis saimniekus - pirmkārt, zvanījis patversmēm, kur arī uzzinājis mūsu telefonu. Da vienkārši afigeķ, ka ir šādi cilvēki. Afigeķ. Btw, kā sunītis evolucionēja - to tu, Starro, esi palaidis konkrēti garām! KB viņš uztvēra pēc 10 minūtēm, mani - pēc 20, kad atnāca Arians, mironis sāka luncināt asti. Varbūt, ka arī viss nav tik slikti, kā mums ir sastāstījuši.
Pēc tam ar mašīnu atbrauca arī sievastēvs ar sievasmāti. Origo stāvvietā arī atsprāga akumulators, kuru pēc tam nācās tirgū iegādāties. Vājprātīgi smaga nasta tas akumulators ir.
Stāsts šāds - no rīta ap deviņiem... Nē, sākas vēl agrāk. Tobiš, vakardien es suni aiz škvirkas pārvedu mājās no pastaigām pa Brīvības ielu un rūpīgi aizslēdzu vārtiņus. Kā tad - šorīt pienāk informācija, ka suns ir globāli notinies jau vakarvakarā, tātad atrodas nezinkur. Staigāju pa Teiku un suni neatradu. Tad laikam KB ienāca galvā pilnīgi ģeniāla doma (un atcerieties to, ja jums pazūd suns) - pazvanīt uz kaut kādu radiostaciju. Atdeve ir uzreiz un pamatīga - uzzinām, ka Nīcgales ielā ir ar mašīnu notriekts melnbalts kollijs. No radiostacijas, kurai es vispār pirmoreiz uzzināju nosaukumu (toļi "Sieviete", toļi "PIK" vai kaut kā tā).
Tālāk - ņemam taksi un braucam meklēt mirstīgās atliekas. KUR atrodas Nīcgales iela es tā arī nesapratu, bet tur piedalījās arī Purčika tirgus. Process bija sekojošs - mēs ar KB abi staigājām ar mobiļņikiem pa rajonu, kamēr es jau galīgi nomaldījos, bet beigās atradu gan tirgu, gan sievu. Neatradu tikai suni, par kuru prašņāju visiem iespējamajiem garāmgājējiem un tirgus darbiniekiem - jā, viņi zin, ka suns ir notriekts, nē, viņi neko nav redzējuši un ne mazākās nojēgas, kur viņu meklēt. Protams, piebildīšu, ka uz to momentu nebija ne jausmas, vai mēs meklējam vispār savu suni vai kādu citu. Saku KB - zvani ķērājiem un patversmēm.
Tad atskan zvans, kurā kāds vīrs stāsta, ka esot kaut kāds pusbeigts kollijs centrālajā dzelzceļa stacijā. Pirmā reakcija bija ieteikt pazvanīt ar šādiem jaunumiem sievai vai arī kādam psihol. palīdzības dienestam. Kā suns no Teikas var nokļūt stacijā? Vīrs neatlaižas. Jā, melnbalts kollijs. KB man - figņa eto vsjo. Es viņai - nu jā, tā laikam nevar būt, tas ir par traku. A kas mums atliek? Tiek izsaukts nākamais taksis un braucam uz staciju. Cilvēki, ja jūs zinātu, KĀDAS izjūtas tevi pārņem redzot Randu apsegtu ar fufaiku guļot kaut kādā "Rīga - Kijeva" peronā! KB sāka vienkārši raudāt, apķeroties sunītim ap kaklu. Da mēs pārstājām dusmoties uz viņu jau Nīcgales ielā...
Piedevām viņai vēl uz perona ir nezināmas izcelsmes rokas izsniegti divi kauli (!), kurus viņa atsakās ēst (!!!), bet grib tikai padzerties (es viņu dzirdīju ar sniegu). Lūk, kāds džeks uz gadiem 50, kas turpat stacijā arī strādā, redzot pusbeigtu suni nav zvanījis ķērājiem, bet gan meklējis saimniekus - pirmkārt, zvanījis patversmēm, kur arī uzzinājis mūsu telefonu. Da vienkārši afigeķ, ka ir šādi cilvēki. Afigeķ. Btw, kā sunītis evolucionēja - to tu, Starro, esi palaidis konkrēti garām! KB viņš uztvēra pēc 10 minūtēm, mani - pēc 20, kad atnāca Arians, mironis sāka luncināt asti. Varbūt, ka arī viss nav tik slikti, kā mums ir sastāstījuši.
Pēc tam ar mašīnu atbrauca arī sievastēvs ar sievasmāti. Origo stāvvietā arī atsprāga akumulators, kuru pēc tam nācās tirgū iegādāties. Vājprātīgi smaga nasta tas akumulators ir.
