palasījos pārdomas par ideālajām sievietēm
atcerējos vienu epizodi, sen jau gribēju pastāstīt

ir man tāds kaimiņš vārdā miša, faktiski vienaudzis, es viņu ļoti sen jau pazīstu
miša ir ļoti kluss un inteliģents cilvēks, inženieris pēc profesijas
bet ar vājo dzimumu nu nekādi un nekā, ap tridcatņiku viņš staigāja apkārt ar brūnu taksi, kļuva bāls un ataudzēja nelielu bārdu
domājām moš gejs vai emocionāla trauma kāda
bet nea, kā reizi tagad, kad bārda ar bālumu kļuvusi nedaudz populāra, kaut kādu sievieti sameklējis, vārdsakot, sēžam ar viņu vietējā kafē par tēmu iedzert nedaudz spirta

saka, ka nevarot saprast, ko pret viņu jūtot, mamma saka, ka vajadzētu jau tā kā apprecēties (es iebilstu, так может тебе с мамой надо забухать, а не со мной, thhhh), kā man liekoties, un viņš vispār neorientējoties, un vot
kā lai saprot
it kā interesants cilvēks

klausies, saku, da jebkura sieviete zin, kad parunāt, kad paklusēt, kad ar galvu līdzi pamāt un kad kāju pār kāju sakrustot. šito visu neņem galvā. svarīgi ir nevis tas, ko viņa runā, bet kā viņa runā. teiksim, iedomājies šo balsi situācijā, kad tev nāksies klausīties pārmetumus vai kaprīzes, vari iedomāties šādu situāciju pēc gadiem diviem
nu, miša saka, varu

tad viss ir slikti, ja tu to vari, es saku. nē, ja tev ir akūti nepieciešama laulības konstrukcija un mamma spiež, tad, nu bet tā vispār...