pakjao - rioss
Makao Nācijas Dūri morāli atbalstīja daudzi miljardi ķīniešu, no
baltajiem - es, Bekhems un Parisa Hiltone (tev tikmēr Kaliforn. atkal no
mājas tupeles sper!), kamēr Filipīnu ielās tika fiksētas daudzas
kareivīgi noskaņotas vecmāmuļas.
Neskatoties uz to, ka Menijs no valsts ir noslēpis sešciparu skaitļus ar nodokļiem, viņu tur dievina tāpat.
Dažas
dienas pirms cīņas Garsijas un Arizas treniņzālē bija ielauzies Fredijs
Roučs (pēc leģendas - skaidrā), lai nosauktu vienu par smirdīgo žīdu un
otru par debilo meksikāni. Kā vēsta konspirologi, šādi Fredijs bija
pamanījies apmainīt teletranslācijā piecdolāru ķīniešu hausholdu
draudzību pret piecdesmitdolāru meksikāņu hausholdu naidu - tiesa, nav
skaidrs, vai Rioss tiešām būtu tāda figūra, aiz kuras stātos
patriotiskie biedri kalaveru maskās. Taču vismaz zamuķījās kaut kas
līdzīgs treneru duelim Roučs vs Garsija.
Reizi gadā braucot ar
lekcijām pa Eiropu - vai tas būtu Prāgas krematorijs vai nūdistu
pludmale Nicā, klausītāji man jautā - martcore, vai ir vērts uz Pakjao
likt naudu? Uz ko es pēdējos gadus trīs atbildu, ka gan fiziski, gan
tehniski, gan intelektuāli viņš vienmēr ir spēcīgāks par savu
pretinieku, taču pastāv viena problēma. Nav nekādu garantiju, ka pēc
trešā raunda Pakajo ar asarām acīs nesāks dziedāt Džona Lenona vai Luisa
Primas dziesmas. Nav nekādu garantiju, ka septītajā raundā viņš
neapskaus Parisas Hiltones plecus un nevērsies pie publikas ar vārdiem
"mīļie draugi...man jums ir kāda laba vēsts...". Nav nekādu garantiju,
ka cīņa noslēgsies nevis ar tiesneša paceltu roku, bet gan ar to, ka
Fredijs Roučs ar Bobu Arumu, abi ietērpti stringos, dejos Vīnes valsi
grupas 2 Unlimited mūzikas skaņu pavadībā, kamēr Adelaīda Bērda kaut ko
runās pa telefonu No tā nav nekādu garantiju.
Un tomēr, tomēr.
Pakjao aizvadīja pirmo normālo cīņu pēdējos trīs gados. Rioss gāja uz
priekšu kā straumes dakteris ar pirmo džebu liekot filipīnietim
atkāpties pie virvēm, un ar otro kustību jau pārejot intīmā klinča
atmosfērā. Menijs uzsāka kā agrīnās jaunības dienās. Pārāk daudz spēka
tika patērēts uzbrukumos, lai tā pietiktu iziešanai no klinča. "Beidz
trakot", pēc ceturtā raunda Fredijs pie virvēm bija lakonisks. Un Menijs
sāka perfekti dozēt taimingu. Viņš pārstāja gaidīt Riosa pirmo džebu un
momentā sita pāri rokai apsteidzot (pēc pāris šādiem kaunterpančiem
meksikānim parādījās samērā primālas bailes mēģināt to mājās vēlreiz),
pēc tam ar saidstepu un sitienu gāja projām, un tas Riosam bija
visdraņķīgākais variants. Jo tā ir taisnība - viņam obligāti vajag, lai
viņu sit (pēc tam intervijā Rioss teiks, ka katrs Menija trāpījums viņam
bija kā orgasms), tikai tā viņš var piespiest sevi iet uz priekšu un
atbildēt, savukārt, vissliktākais bokserim ar spēcīgu sitienu - kad šis
sitiens aiziet tukšumā, netrāpa pat ne cimdos, ne plecā, vienkārši -
čušs. Un Riosam šie paša sitieni pienā bija daudz, daudz sāpīgāki,
nekā pārsistā uzacs un regulāri precīzie Pakjao džebi.
Pēc sestā raunda Riosam šajā tekkenā tika norīts viss skills, pēc devītā - pārgāja vēlēšanās vispār līst aziātu velnam tuvumā. Menijs, šķiet, varēja nokautēt pēdējos trīs raundos jebkurā momentā, bet atkal ieslēdza pasifiku, Lenons, Hiltone, stringi, valši. Ne kambeks, bet kambeciņš. Kļovs. Beigās visi kļuva ilgi un laimīgi. Džinksija smaidīja.