pakjao - rioss
Makao Nācijas Dūri morāli atbalstīja daudzi miljardi ķīniešu, no baltajiem - es, Bekhems un Parisa Hiltone (tev tikmēr Kaliforn. atkal no mājas tupeles sper!), kamēr Filipīnu ielās tika fiksētas daudzas kareivīgi noskaņotas vecmāmuļas.


Neskatoties uz to, ka Menijs no valsts ir noslēpis sešciparu skaitļus ar nodokļiem, viņu tur dievina tāpat.

Dažas dienas pirms cīņas Garsijas un Arizas treniņzālē bija ielauzies Fredijs Roučs (pēc leģendas - skaidrā), lai nosauktu vienu par smirdīgo žīdu un otru par debilo meksikāni. Kā vēsta konspirologi, šādi Fredijs bija pamanījies apmainīt teletranslācijā piecdolāru ķīniešu hausholdu draudzību pret piecdesmitdolāru meksikāņu hausholdu naidu - tiesa, nav skaidrs, vai Rioss tiešām būtu tāda figūra, aiz kuras stātos patriotiskie biedri kalaveru maskās. Taču vismaz zamuķījās kaut kas līdzīgs treneru duelim Roučs vs Garsija.

Reizi gadā braucot ar lekcijām pa Eiropu - vai tas būtu Prāgas krematorijs vai nūdistu pludmale Nicā, klausītāji man jautā - martcore, vai ir vērts uz Pakjao likt naudu? Uz ko es pēdējos gadus trīs atbildu, ka gan fiziski, gan tehniski, gan intelektuāli viņš vienmēr ir spēcīgāks par savu pretinieku, taču pastāv viena problēma. Nav nekādu garantiju, ka pēc trešā raunda Pakajo ar asarām acīs nesāks dziedāt Džona Lenona vai Luisa Primas dziesmas. Nav nekādu garantiju, ka septītajā raundā viņš neapskaus Parisas Hiltones plecus un nevērsies pie publikas ar vārdiem "mīļie draugi...man jums ir kāda laba vēsts...". Nav nekādu garantiju, ka cīņa noslēgsies nevis ar tiesneša paceltu roku, bet gan ar to, ka Fredijs Roučs ar Bobu Arumu, abi ietērpti stringos, dejos Vīnes valsi grupas 2 Unlimited mūzikas skaņu pavadībā, kamēr Adelaīda Bērda kaut ko runās pa telefonu No tā nav nekādu garantiju.



Un tomēr, tomēr. Pakjao aizvadīja pirmo normālo cīņu pēdējos trīs gados. Rioss gāja uz priekšu kā straumes dakteris ar pirmo džebu liekot filipīnietim atkāpties pie virvēm, un ar otro kustību jau pārejot intīmā klinča atmosfērā. Menijs uzsāka kā agrīnās jaunības dienās. Pārāk daudz spēka tika patērēts uzbrukumos, lai tā pietiktu iziešanai no klinča. "Beidz trakot", pēc ceturtā raunda Fredijs pie virvēm bija lakonisks. Un Menijs sāka perfekti dozēt taimingu. Viņš pārstāja gaidīt Riosa pirmo džebu un momentā sita pāri rokai apsteidzot (pēc pāris šādiem kaunterpančiem meksikānim parādījās samērā primālas bailes mēģināt to mājās vēlreiz), pēc tam ar saidstepu un sitienu gāja projām, un tas Riosam bija visdraņķīgākais variants. Jo tā ir taisnība - viņam obligāti vajag, lai viņu sit (pēc tam intervijā Rioss teiks, ka katrs Menija trāpījums viņam bija kā orgasms), tikai tā viņš var piespiest sevi iet uz priekšu un atbildēt, savukārt, vissliktākais bokserim ar spēcīgu sitienu - kad šis sitiens aiziet tukšumā, netrāpa pat ne cimdos, ne plecā, vienkārši - čušs. Un Riosam šie paša sitieni pienā bija daudz, daudz sāpīgāki, nekā pārsistā uzacs un regulāri precīzie Pakjao džebi.

Pēc sestā raunda Riosam šajā tekkenā tika norīts viss skills, pēc devītā - pārgāja vēlēšanās vispār līst aziātu velnam tuvumā. Menijs, šķiet, varēja nokautēt pēdējos trīs raundos jebkurā momentā, bet atkal ieslēdza pasifiku, Lenons, Hiltone, stringi, valši. Ne kambeks, bet kambeciņš. Kļovs. Beigās visi kļuva ilgi un laimīgi. Džinksija smaidīja.