un lai pārstātu runāt par bēdīgo
pie tatjaniča pacēlās megakarsta tēma par to, kā ir jāizskatās mūsdienu virtuvēm
pirmais postulāts bija, ka skapīši virs darbavirsmas ir ļoti slikti, un es tam piekrītu - es vispār nesaprotu, kam tur ir vajadzīgi kautkādi skapji un ēdiens jāgatavo tādā kā alā
man virs darbavirsmas ir piesists plauktiņš, kur turēt visu konkrētajā brīdī nepieciešamo, vajag kādas garšvielas vai ingredientus vai karotes un pavārnīcas, viss ir pa rokai

cita problēma, kad nākas sagatavotu bļodu Kaut Kur Nolikt, man aiz muguras vēl ir galdiņš šādām izpriecām, bet modernajā pasaulē ergonomijai tagad izmanto "saliņas", ja vien metrāža atļauj (man neatļauj, bet es labprāt izgāztu sienu, lai)

pavisam moderno dizainerkičenu piemēri



kļovas krāsas un formas, bet reāli masīvi skapji



marmors kā operas tualetēs

bet principā ideja ir skaidra - ēst faktiski turpat, kur gatavot

šajā sakarā reizi gadā braucot ar lekcijām pa eiropu, lai kur es arī neuzstātos - berlīnes zoodārzā vai viesnīcā "balčug-kempinski" - man klausītāji vienmēr jautā vienu un to pašu , martcore, a kā tad būt? uz ko es atbildu, ka virtuve ir arhaisms, ir jābūt vnk teritorijai, kurā tiek gatavots ēdiens, un pēc maniem apsvērumiem klasiskie termini kitchen+living room+dining room ir jāapvieno vienā plašā telpā, gāžiet, lūdzu, sienas. ja šī teritorija tiek norobežota ar galdu - vēl jo labāk.

ps vēl ir iebildums, ka skapji ir nepieciešami, jo citādāk nav kur citur glabāt visādus sūdus
uz ko redakcija oponē, ka varbūt nav ko mājās glabāt visādus sūdus