vai arī tāds stereoefekts
cilvēku bars stāv uz tukša krustojuma pie sarkanā un gaida, tu, ierindniek raijan, esi priekšā visiem
redzot situācijas bezmērķību, paskatoties uz labo un kreiso pusi, vai gadījumā netuvojas ceturtās kategorijas koidzu, tu tomēr nolem šķērsot tukšo krustojumu - un bars, it kā būtu sagaidījis signālu, pēkšņi drasē tev līdzi

ziniet, tajā brīdī pārņem patiess lepnums. lūk, cilvēki. apmulsuši. nezin, kur iet, kā izkļūt no šīs situācijas. kā nokļūt mājās, darbā? vai tiešām šeit būs arī jāpaliek, jāaiziet mūžībā, jāizgaist vēstures pelnos? nē! jo viņiem esi tu tu! drošsirdīgs kā lauva un komepetents kā einšteins. pārzini, kustību, maršrutus, statistiku, iespējamos scenārijus. tava platā zosumātes mugura izstaro nesatricināmu mieru, precīzu aukstu aprēķinu un monumentālu drošību. šie cilvēki tev uzticas. viņi ies aiz tevis kaut līdz pasaules galam. kā mārtins luters kings...

...gribas pagriezties un teikt - "tā, mazākā grupa, lūdzu, turas vairāk kreisajā pusē"