a vēl mums vietējā un nu jau emuārā glorificētajā diennakts veikaliņā nesen sāka strādāt par pārdevēju tāda sīciņa un smalciņa sievietīte, kas visumā izskatās pēc bērna
es pat padomāju, kopš kura laika likums ļauj strādāt 12-gadīgiem pilsoņiem, bet viņa izrādās jau ir precējusies, un gadi viņai ap tridcatņiku
bet tāds bailīgs pelēns
un nesen direkcija citu veikala darbinieču dvēseles traumu rezultātā ielika viņu pirmoreiz strādāt nakstmaiņā, apsardzes, protams, tur nav nekādas, ekonomiskais modelis vispār tāds, ka pa ziemu veikalu apkurina mobilā telefona lādētājs un vietējā mežā nokritušie egļu zari

ir deviņi vakarā, priekšā Gaida Nakts, viņa tur stāv, trīc un žēli satraukti skatās, es saku, vsjo buģet horošo, ņe volnujsja
kad veikalā ierodas 130-kilogramīgs tēvainis no blakusrajona ar sarkanām paģiru buļļa acīm, uzreiz nopērk milzīgu pudeli uotkas, paņem glāzi, apstājas pie letes pie skatloga un nosaka все бабы суки, блядь. убить их мало.
un šajā momentā viņa, šķiet, nomierinājās ))

bļin, ar jaunajām bufetniecēm katru reizi vienmēr sākumā ir saruna
- налейте мне водку с тоником
- вам коктейль?
es tupa skatos uz viņu un atkārtoju
- налейте мне водку с тоником
- ну как коктейль, да?
es šajā brīdī parasti ļoti nogurstu un vēlreiz saku
- водку. с. тоником.

es nedzeru kokteiļus. es dzeru vodku ar toniku. vai vermutu. vai šampanieti.