lasot cepienu ap zani, kas laikam nav zanīte, ar smaidu nevarēju neatcerēties momentu, kā blogeru ikona artūrs m. tika pie sava temmporālā nika hellijs dž.
tas notika, šķiet, uz vienas no prāgas centrālajām maģistrālēm, kur ieraudzījis ielas malā muzicējošu latvju bāleliņu un novērtējis viņa samērā necilos finansiālos panākumus, artūrs m. nolēma parādīt, Kā Vajag
neskatoties uz zināmu meistarības trūkumu akustiskās ģitāras pārvaldīšanā (pirmā reize mūžā nav joka lieta), artūrs m. drosmīgi nolēma to komepensēt ar emocionālu vokālo sniegumu (kas, jāsaka, samērā ideāli harmonēja ar skaņām, kuras izdeva stīgu instruments), kamēr pārējie stāvēja un gaidīja, kurš pirmais no gārāmgājējiem izsauks policiju
aizvien to uzskatu par vienu spilgtākajiem mūsu iedzīvotāju pilsoniskajiem aktiem aiz valsts robežām