Kora uzstāšanās (patiesībā tās bija "Latvijas šlāgerzvaigznes", tikai no ļoti, ļoti tālas galaktikas - ij nevienu neatpazinu) Ģertrūdes baznīcā paliks atmiņā galvenokārt ar diriģentu (nu, ne diriģentu, bet tādu vecīti, kas ar rokām plivinoties dod zīmes kad un kāpēc jāsāk dziedāt). Pirms dziesmas sākuma viņš sataisīja briesmīgu sejas izteiksmi un tad pēkšņi visus dziedoņus pārbiedēja līdz nāvei; kad viņi tramīgi sāka ducināt, tad sāka smaidīt kā maija saulīte, un visiem palika tā labi ap sirdi. Un tad pēkšņi atkal ņem un pārbiedē, un vokālā grupa sāk tā nemierīgi un emocionāli dīdīties.
Un vēl mums baznīcā izstāstīja smuko Skalbes pasaku par Garo Pupu un Aitu Debesīs.
Ģimenes pārtijā biju Zalaveciz. Visjaukākais pantiņš ko man noskaitīja bija īsais un eksistenciālais "Eu, dod dāvanu!"