afišā raksta, ka gada labākais, kas krievu popsņā ir bijis - ivans dorns
kas ir raksturīgi, atliek tikai piekrist
protams, ne bez "tas vairāk liecina par jūsu trūkumiem, nekā mūsu talantiem"
nē, protams, bloga redakcija varētu vispārējai līksmīgai uz zelta domofonu nominēt stasu mihailovu / "jums ir tankisti ar astoņus metrus garām rokām?"

raksta, ka aivens duarns ir atgriezis 80-o un 90-o popmūziku atpakaļ saulītē
es gan to negribētu akcentēt - šitā līķu drāšana kapusvētkos jau iet pa kādu trešo apli, divdesmit gadus vecā muzona renesanse ne tas, ka līķus, jau krematorija darbiniekus zajebala

dornam izcils saniegums ir cits
kaut kā klausījos viņa dziesmu Синими, Желтыми, Красными, kas ir žanrā, kuru es absolūti ienīstu - tas, kuram priekšā nāk pieliktnis chill
chill r'n'b, chillwave, visāda chill elektronika un Neuzmācīga Mūzika Labam Garastāvoklim
čillauts kā vieta, kur cilvēks ir atnācis uz pasākumu pagulēt, jo peronā uz soliņa dzen nost milicis
nahuj

tad,lūk - Синими, Желтыми, Красными ir pirmā gandrīz labā čilldziesma, kas man neriebjas
un tas ir kosmiska mēroga sasniegums