Žurnāl-isms II
Agrāk man likās, ka informācijas daudzums un atrašanās epicentrā ļaus paskatīties uz pasauli no malas. Olimpisko spēļu laikā zvanīt uz Nagano, dzirdēt japānu meitenes brīnišķigo balstiņu, jautāt viņai "do you speak english?" Izrādījās, ka tur ir kaudze ar side-effectiem. Tagad man liekas, ka vislabākais ir abstrahēties no žurnālistikas / preses / TV kā tādas. Runa pat neiet par to, cik ļoti tā vedina cilvēkus uz ganību laukiem. Cilvēki, kas tur strādā, paši ir ganību laukos.

Vienīgais, kas man patīk, ir LR1.

Nav nekas vienkāršāks, kā strādāt masu medijos. Daudz vienkāršāk nekā iestāties LU ģeogrāfos vai ķīmiķos. Vienīgais, ar viņiem piedzerties nav iespējams. Ar sirdi un dvēseli nodoties šim darbam nozīmē šo pašu sirdi un dvēseli pārdot publiskā tirdzniecībā Marokā. Jo cilvēks kļūst par reproduktoru. Un tikai vēlāk tas saprot par kā reproduktoru tas ir kļuvis.