Protams, ir mums tādi ironiķi - žultaini ciniķi, visa apņirdzēji un pašpārliecināti nolicēji. Bet ironija publiskai personai (arī publicējošai) ir vislabākā īpašība, ja tā ir konstruktīva un vērsta uz izvērtēšanu, ne uzbrukums. Visbiežāk tai būtu jābūt pašironijai. Bet ne kā maskai, aiz kuras slēpt gļēvumu (ar vienu roku dod, ar otru - ņem atpakaļ). Nav labu / sliktu īpašību. Ir tikai izjūta par adekvātumu un proporcijām.
Es neuzticos tribūniem ar mirdzošām acīm, lai vai cik daiļi valodiņa tiem locītos. Es priecājos par valodas pērlēm un indīgām teikumu konstrukcijām, bet abstrahējos no to satura.
Un neesmu atšifrējis to sakaru kanālu, pa kuru piekāpj trāpīgais vēstījums.