un vēl mazliet daudz par bloga redakcijas elektroniskajām izpriecām
sakarā ar to, ka virpa pēdējā laikā patērē anormālu laika daudzumu, sanāk pageimot tikai nelielus indie kvestus, kuriem paiet garām, šķiet, nevarētu tāpat, jo augusts un atvasara - time for the quests, biedri!
pie reizes arī tādu vispārēju apskatu iemočīsim, lai varētu pavilkt svītru

1. Par "To the Moon" es jau rakstīju - viens no labākajiem piedzīvojumiem pēdējos piecos gados, ja vēl nē, tad jau gan.

2. "Emerald City Confidential" - nu, jā smieklīgi, protams. Modernie laiki Smaragda pilsētā, pirmkārt, jau varētu interesēt tos, kas ir lasījuši Frenka Bauma vai plaģiatora un spinofista A.Volkova grāmatas un ir familiāri ar varoņiem - teiksiem, Lauva tagad ir samērā krimināls advokāts, tāds īsts Terazīni no "Astoņkāja", Dzelzs Malkas Cirtējs pēc romantiska breikdauna meklē mierinājumu mašīneļļas pudelītē, Urfina Džīsa nav (viņu tur nepiebeidza gadījumā grāmatā, es vairs neatceros?!). Runājošais sunītis Toto (vai tas nav gadījumā Pretčeta varoņa arhetips?) pievienojies Navaļnijam un protestē. Pats geimplejs - casual for casuals, ja neesat dzīvēspēlējuši nevienu kvestu, var droši sākt ar šo, neviena puslīdz sarežģīta uzdevuma un samērā jautri.


attēlā: skeptiski noskaņotā galvenā varone

3. "Blackwell" tetroloģija. Ja sākumā no pārīša - vīrietis ar Hamfrija Bogarta platmali un žurnāliste ar brillēm - vienmēr ekspektē kaut ko no noir-kvestu etalona, kas ir pirmais "Broken Sword", tad te šī dziļuma un literārās sastāvdaļas jūtami pietrūkst, taču pirmkārt jau tāpēc, ka epizodes ir pārāk īsas un izvērsties nav kur. Sižets tomēr nepārvēršas par mistikas klišeju apsēstu vienvirziena tripu garlaicībā (pārītis, atgādināšu, sūta savus klientus uz viņpasauli, taču nebūt ne tādā veidā, kādā jūs iedomājāties), vēl vairāk, tur jo tālāk, jo netriviālāk. Un jo tālāk, jo rakstīšana kļūst labāka. Pēdējā epizode'jau bezmaz sajūsmā auro pie xxxxxxxxx (atvainojiet, man spellčekeris pavēstīja, ka spoileris) un atstāj tevi ar masīvu kalnkarekli. A ir ļoti incanti, kas notiks tālāk. Vai viltus-okulto kaķu tanšu mafija drīxxxxxxxxx (nolādētais spellčekeris!). Vārdsakot, kļova. 


Attēlā: jā, viņi ir rēgi. Precīzāk rēgs ir tikai pašnāvnieks, kas domā, ka vēl nav nolecis no karnīzes. Mūsu džeks ir...ēēē...spiritual guard...sargeņģelis? Te huj ko sapratīsi.

4. T.R.A.U.M.A.

Vācu lomogrāfu ražojums, kam bija jābūt kaut kam atmosfēriskam un stilīgam. Nez kāpēc piegriezās jau pēc 10 minūtēm. Droši vien atradīsies Zināma Jaunatnes Daļa, kas toščīsies no fakta, ka no ar nokiju safočetiem kadriem var mēģināt uztaisīt geimu. Danunah. Pametu pusratā end vont kam bek.



5. Gemini Rue.

Absolūti filipkeidikiski orvelisks stāsts par čuvaku, kas attopas nesaprotamā rehabilitācijas laboratorijā ar nodzēstu identitāti, lai bēgtu no turienes kopā ar citiem personāžiem, kuriem arī ir nodzēstas identitātes. Viņam palīdzēt cenšas kaut kur tālu ārpusē esošais brālis. Vislabākais, kas palicis no oldskūla - opcija "iespert objektam ar kāju". Reāli, tikko mums atdeva šo atavismu, tā gribas uzreiz iespert ar kāju visam, ko atpazīst kursors - durvīm, izlietnei, bomzim uz ielas, pārdevējam kioskā un radaram stāršipa kabīnē. Starp citu, radars no tā sāk strādāt tikai labāk. Iebāzt 10 ekrānos krutu skaifaju vajag prast, mēs gribam vēl! Two thumbs up!



6. Deponia.

Vācieši ir apbrīnojami cilvēki. Ja nemaldos, vienīgais, kas viņiem patiesi labi izdevies, tās ir fašistiski uzbarotās "broileru RTS" (redakcija atgādina, ka "Far Cry" autori tomēr ir turki, nevis friči, lai cik tas arī dīvaini nebūtu). Tāpēc vāciešu iecerētajā kvestā, kur visi multiplikācīgie varoņi ir iecerēti kā mimimi jaukumiņi, viņi visi ir ar nereāli mērglīgiem raksturiem. Pirmais kvests, kurā vairs pēkšņi negribas spēlēt ar galveno varoni, bet citus nedod! ). Toties geimplejs labs un loģisks, ordnungs un kolinmakrejs-arbaitmahtfrejs. Vērmahts. Piebeigšu, protams.



7. Drawn: The Painted Tower

Game by Big Fish Studios. Skaista, oh. Koncepts, oh. No tām, kuras bērni prot spēlēt labāk par pieaugušajiem. Bezgalīgas simpātijas.