šorīt paveicu sliktu darbu
braucu tramvajā vēl lāgā nepamodies (nē, nu es tāpat pamostos tikai kaut kur ap diviem dienā, kaut arī pirmajā dienas daļā miegā spēju mierīgi pastrādāt un pieņemt sarežģītus lēmumus, par kuriem neatbildu, jo atbildu tikai pēc diviem), kad man piepisās onkulītis plašķī
no tiem, kas kaut ko skaidrā spēj paskaidrot daudz sliktāk, nekā citi kvalitatīvā dzērumā
pāris minūšu laikā ar dedukcijas, indukcijas, lingvistikas, logopēdijas, u.c. disciplīnu metodēm noskaidroju, ka meklē viņš kuldīgas ielu
un te manī pamodās slavenā empātija un hamelonisms (kas gan parasti strādā nevis pēc principa "spēja ieņemt darba intervētāja pozu pie galda", bet gan "darba intervētāja skatiens retranslē tavu pārpasaulīgo nožēlu par cilvēci šajā brīdī")
un konstatēju, ka es pēkšņi vairs arī nevaru sakarīgi paskaidrot, kur ir kuldīgas iela, lai gan vairākus gadus esmu nodzīvojis minūtes gājiena attālumā no tās
kā rezultātā kaut kāda huja pēc pateicu, lai viņš kāpj ārā no tramvaja un iet uz botānisko dārzu

vārdsakot, komūna pajautā izbraukumā irlā
nākamreiz vaidzētu šādos brīžos teikt kautko metafizisku, teiksim, "jautājums jau satur atbildi", vai kā savādāk