Ir uš šaļīmovs
šodien laikam Lielā Lācene ieiet Jaunavā vai vismaz Ūdensvīrā:
pirms pāris stundām, atgriežoties no remonta Alberta velōpagrabā, pie pašām mājām pamanīju pusvecu žīdu kundzīti, kas, pacēlusi rokas hendihoh pōzā, lūdza Debesīm valsts valodā: nu, kuri tā Jerušaļimasiela?! puseleganti nolēcu no vellō un centos paskaidrot, ka viņai jāgriež atpakaļ uz Valdemāreni un jāizpilda divi vienkārši pagriezieni, kad attapu, ka vīrusa un nikotīna nomocītās plaušas, kā arī četru kvartālu velōpārbrauciens mani atstājis pagalam bez elpas. kundze tikām jautājumu skaņi paguva atkārtot vēl reizes divas, un tikām mums pievienojās volontieris Timurs, kas acīmredzami vēl vai nu nebija nobeidzis iepriekšējo vīkendu vai jau ar galvastiesu iestiepies nākamajā. zellis nekavējoties paziņoja, ka esot tik jāiet uz priekšu, uz Školas ielu (tobiš radikāli pretējā virzienā) un vispār viņš var kundzi pavadīt līdz finišam. viņa valsts valoda bij mazāk pārliecinoša, bet iekšējā pārliecība tik nesatrīcinoša, ka pāris nekavējoties devās ceļā, par spīti kundzes kautrajiem iebildumiem, ka Školas ielā viņa izgājušās stundas laikā jau maldījusies piecreiz. bet es vēl strēķīti paliku stāvam ar savu divkājaino draugu, elsdams īsus, sēcošus malkus. man šodien pat fizika klibo, līdz metafizikai nepievilkos, zvēru pie Lielās Lācenes.