stāsti par ck2
Tātad notika traģiskais: hercoga Askānio vecākais dēls un Toskānas nama galvenais mantinieks Busio (ārprātīgs ekonomikas botāniķis) tiklīdz viņam palika 16 gadi pa taisno no proma savā minikūperā iesēdināja kaut kādu zemnieku skuķi un aizlaidās zilajās tālēs. Pie tam zilās tāles patiesībā izrādījās visai tuvu - rajona centrālajā zagsā. Iespēju nodedzināt tā garīdznieka namu, kurš uzņēmās izpildīt šādas gredzenmijas darbības, kopā ar visiem tā iedzīvotājiem interfeisā es neatradu. Nu labi, ko darīt. Jauni un nenormāli. A kādas bija iespējas...

Tagad viņi abi ceļ ekonomiku Veronā. Indikators "stewardship" pie Busio vārda uzrāda parametru +24, kas nozīmē, ka viņš ir ne tikai ģēnijs tautsaimniecībā (mums jau ir ieviesti divi racionalizācijas priekšlikumi, un vispār jaunais cilvēks postulēja, ka te nevis bačoks, bet visa sistēma jāmaina), bet daudz ko vairāk - ka viņš personiski spēj pārvaldīt 14 īpašumus. Tas ir ļoti daudz, tas ir vārda tiešā nozīmē karalisks skaitlis. Teiksim, pats grāfs Askānio, kas nebija īpaši apdāvināts un samērā pelēks pilsonis, savas valdīšanas laikā pa taisno spēja operēt tikai ar sešiem īpašumiem (toties viņam bija 40 vasaļi, kurus varēja reketēt uz bablo). Gadu gaitā kļūstot aizvien tupākam, palika jau vairs tikai pieci tituli, un Pizas lielpilsētu nācās atdot vienam no dēliem. Cilvēki nepiedeva smagās intoksikācijas periodā radīto arhitektūras kreatīvu, jā. "Paldies, bet tālāk mēs paši".

Tāks. Pie kā es paliku iepriekšējo reizi? Pareizi, pie Askānio un zviedru princeses Hedvigas radoši indējošās sadarbības ar plāniem uz Dženovas republiku. Tāpēc tālākais stāsts sauksies "Neirotiskā Dženovas iekarošana" un pārsvarā būs par attiecībām ar pāvestu.
Lai priekšstats par notiekošo būtu skaidrāks, iebliezīšu jums zem kata spēcīgu skrīnšotu ar situā. Tiem, kas lasu emuāru no mobilajām ierīcēm, iesaku nožagoties un skatīties uz kurpēm.



Skrīnšots izdarīts vēl Matildes valdīšanas laikos (augšā pa kreisi), taču puslīdz autentisks pirmsdženovas operācijai. Ja esat spējīgi patstāvīgi bez vecāku palīdzības atrast kartē Ligūrijas jūru, tad tās piekrastē ieraudzīsiet Dženovu un tai blakus Nicu. Nica ir sarkana tādēļ, ka ir Burgundijas kultūras grupā, bet pēc robežas sapratīsiet who is who. Neskatoties uz mūsu šķietamo teritoriālo pārsvaru, Dženova ir ārkārtīgi spēcīga, taču viņiem nav tā, kas ir mums - naudas. Tāpēc iznomātajam Šveices algotņu kolektīvam divarpus tūkstošu disciplinētu galvu apmērā būtu jāsaka izšķirošais vārds konfliktā.  Karam ir nepieciešams piķis. Vienmēr.

Pašu pilsētu šturmēšanas un bluķu lidināšanas uz naidnieku galvām procesu mēs šeit izlaidīsim, varu tikai pateikt, ka aprēķini izrādījās samērā pareizi, un visas priekšrocības, kas mums bija, tika izmantotas ar uzviju. Nedaudz cita lieta ir tā, ka visi šie viduslaiku internālie kari...kā lai to labāk pasaka...var beigties ar visai neprognozējamu iznākumu. Neatkarībā no tā, kas ir uzvarējis un cik pilsētas nosvilinātas ziliem uguņiem. Respektīvi, pilnīgi iespējama ir tāda situācija, ka par Ipiķu dzelzceļa staciju savā starpā kaujas Jānis ar Pēteri, bet beigās par stacijas pārvaldnieku kļūst Līvānu autobusu parka kaķis, kas piedevām vēl nosēdina aiz Ipiķu kases lodziņa spāņu izcelsmes personālu. "Kā tā varēja sanākt?", jūs šokēti šūpojat galvu. "Man ir dokuments!", atbild kaķis, izvelkot kaut kādu nosmulētu septītā gadsimta pergamentu, kurā nezināmas personas viena otrai ir kaut ko solījušas, dalījušas, reizinājušas un vispār. Un galvenais - pie kaķa nekādi ņedajebjošsja. Viņš pasludina sevi par svēto un turpina strādāt autonomi no pārējās zemeslodes. Tātad, tiklīdz Dženovas daļa sevi pasludināja par kapitulējušu, Armando "Zehanters" iemests pagrabā...mēs pastāstīsim par pāvestu.

Pāvests Aleksandrs Otrais ir mūsu viss. Sadzīvē jēga  no viņa ir ļoti minimāla. Baznīcas motorheds var izšķirt kaut kādas augstdzimušas laulības vai sadrukāt indulgences, tādējādi radot grēku inflāciju. Pārējā laikā pāvests studē litratūru un ik pa reizei pamet skatu pa logu, kur plaukst un zeļ Spoleto samērā prāvais apgabals. Šis apgabals (kura pārvaldnieks ir mūsu vasalis, un pati zeme ietilpst Toskānas hercogistē) viņam nedod mieru. Var parādīties jautājums, kādēļ šis gaišais un izglītotais cilvēks vispār te ir nahuj vajadzīgs. Atbilde ir vienkārša: bez pāvesta kristīgā pasaule nav spējīga pretoties austrumiem. Jo tikai pāvests ar ķērcienu "krutakarš! uzpriegšu, gnīdas!"spēj apvienot kulturāli ļoti sašķelto Eiropu ar tās dažādajām interesēm. Arābiem tieši tāpat strādā džihāds. Par pilnvērtīgu pasaules karu pasākums nepārvēršas tā iemesla dēļ, ka krusta karam vienmēr ir kāds priekšmets - tas var būt kaut vai piecus kvadrātmetrus apjomīgais sv.Bonifācija atols Tirēnu jūrā, diskotēkā piedalās visi, kam nav slinkums, kad atolu kāds fundamentāli iekaro, reiveri kāpj limuzīnos un brauc pa mājām. Pēc tam pāvests specīgākos kolbasītājus apbalvo ar ordeņiem, starp citu, viņš, šķiet, arī līdzfinansē visu šo izklaides pasākumu. Tādēļ rodas gluži sakarīgs jautājums - no kurienes pāvestam ir nauda?

Gandrīz katrā kristīgās pasaules apgabalā atrodas bīskapija, kurā strādā tāds čuvaks, kā bīskaps. No pāvesta skatu punkta bīskaps darbojas baznīcas interesēs, baznīcas intereses ir Vatikāna interesēs, tādēļ melnsvārči godīgi skaita procentus no nopelnītās kapeiciņas uz Romu. Taču tas ir no pāvesta skatu punkta. No mūsu skatu punkta katrs darbojas savās personiskajās interesēs - mēs savās, bīskapi savās, pāvests savās. Tāpēc bīskapiem, kuriem tāpat ir jāmaksā nodokļi, ir samērā pohuj, kam vispār to naudu dot - man vai Vatikānam. Bet. Sakarā ar to, ka mēs pilnīgi brīvi demokrātirāniskā valstī varam vienpersoniski pieņemt likumu par "religious investment" - likumu, kas ļauj iecelt pašiem savus bīskapus pāvesta iecelto bīskapu vietā (o, tā ir vesela tēma sadistiskam referātam) - viņiem kaut kā vairs nav pohuj. Jo tagad visu šo internāloreliģisko hierarhiju regulē hercogs, nevis Aleksandrs Otrais. Un, vien iedomājoties par ši likuma eksistenci, pāvests naturāli ieiet Frensisa Bēkona režīmā. Gribat zināt, cik bīskapijas Toskānā maksā pāvestam nodokļus? Pareizi, neviena. Taču viņam atliek vēl pēdējais salmiņš. Viņš var organizēt veselus apgabalus, kas angliski saucas prince-bishopy (es nezinu latviskojumu. prinčbīskapija?), kuros garīgā ar laicīgo pasauli sadodas rokās, lai pludinātu money uz Romu īpaši specializēta melnsvārča vadībā. Vārds "protektorāts" šeit netiek pieminēts. Vārds "protektorāts" šeit tiek demonstrēts.

Tajā brīdī, kad noskaidrojās, ka Nicas apgabals ir prinčbīskapija, man par šo neapšaubāmi svarīgo infu nebija ne mazākās nojausmas. Es nevarēju iedomāties, ka Nicas vietvaldis Johanness fon Tūdls ir sātanisks pāvesta reketieris. Man likās, ka viņš ir kaut kāds mudaks. Un vēl vietējais Brežņevs pie tam, kas grib sēdēt uz visiem krēsliem uzreiz un traucē vienkāršiem darba cilvēkiem stādīt olīvas, eļļa no kuru augļiem pēc 800 gadiem tiks eksportēta uz ASV. "Tu, mērgli, esi personisks Čikāgas pilsētas ienaidnieks! Ko tu esi izdarījis hipohopa labā?", tā es viņam sacīju. Tādēļ liels jo liels bija mans pārsteigums, kad no Romas pēkšņi atskanēja mežonīgs bļāviens "Ķeceri! Uz sārta! Visus krāsnīs! Rokas nost no Nicas! Rokas uzlikt Spoleto! Kristian džihād!". Acīmredzot, Saša būs pavairāk iemalkojis denaturātu un joko. Taču to, ka viņš nejoko, strauji apliecināja no Romas pilsētas izbraukušais kolektīvs 6000 cilvēku sastāvā, kas mērķtiecīgi devās uz Spoleto kalniem, kā arī pavēste ar mesidžu "karš, huļe". Pirmajā mirklī pat automātiski ienāca galvā, kādi gan incanti pāvestam ir sabiedrotie, alienses,ūnijas (pareizā atbilde - nekādi, jo, lai arī Vatikānam pieder visbargākais ierocis pasaulē, tas nevar to pavērst pats pret sevi)....6000, tā būs agonija. Šis akli aptaurēto liellopu bars nonesīs visu savā ceļā. Izsamisumā es pavērsos pret Alpiem, aiz kuriem atradās visa Svētās Romas impērija un klusi noteicu:"Mēs esam godīgi nodokļu maksātāji...PVN vienmēr...auditi kārtībā...mazais bizness...pizģec" un aizvēru acis.

Kad es atvēru acis...to pat nevar aprakstīt. Kad es atvēru acis, man aiz muguras Stāvēja Visa Svētās Romas Impērija. Ar vietejo betmenu, halku un frankenšteinu baronu Nikolasu priekšgalā. Ar kājās saceltu Saksiju un Holandi. Ar pulkiem no Pilzenes un Bavārijas. Es aizvien nespēju paskaidrot, kas šeit nospēlēja izšķirošo lomu: jā, mums ir nelieli radurakstu gali ķeizara namā, bet varbūt atiecības vienkārši labas, varbūt tas, ka starp mums pastāv ļoti ēteriska un ultrajuridiska alianse, varbūt viņam apriebās prinčbīskapiju politika...a varbūt mēs tiešām esam normāli nodokļu maksātāji. Viss šis dzelžos tērptais un zirgzviedzošais okeāns, absolūti ignorējot Spoleto kalnos sēdošo Vatikāna armiju, pa taisno blieza uz Romu. Atzīšos - neko majestātiskāku elektriskajās spēlēs es vēl nebiju redzējis, tādēļ pāris pirmās nedēļas pat aizmirsu dauzīt Johannesa fon Tūdla galvu pret akmeni; tikmēr Aleksandra Otrā sirds neizturēja - 72 gadus vecais vīrs nomira dažas dienas pirms tam, kad impērijas karaspēks iesoļoja Romā. Mamma mia. Kurš būtu domājis, ka vienas ostas pilsētas uzurpēšana izsauks tādu galaktiska mēroga ekšenu? Kurš varēja paredzēt, ka dienu pirms ultrakaujas pie Asisi šajā reģionā pagadīsies kaut kāda halifāta apkārtklaiņojoša armija, lai uzzinātu, kā jūtas cālēns tajā pašā istabā, kurā attiecības skaidro divi transformeri? Romas impērijas gigantisks bettls ar Vatikānu uz arābu līķu mugurām; mēs sarīkojām veiksmīgi leģitimizētajā Dženovā divus mēnešus ilgu vasaras festivālu ar vairākām ārzemju grupām.Vienu grupu gan nācās pakārt tirgus laukumā. Tāda profesija.