Interesanti, kas tās ir par bildēm? Divi vīrieši - viens ar papliku pauri, otrs ūsains.
- Tie ir mani vīri, - redzēdama, kurp Krekliņš skatās, Vizbulīte paskaidroja. - To vecāko sauca Jānis. Brīnišķīgs cilvēks. Cik mēs bijām laimīgi!
- Vai viņš nepakārās? - Krekliņš jautāja un uzkrāva uz šķīvja vēl vienu šķiņķa porciju.
- Pakārās gan. Uz tā paša āķa, kur tagad karājas bilde. Un tas otrs ir Roberts. Viņš aiz laimes sajuka prātā. Reizi mēnesī es viņam uz Strenčiem vedu paciņas. Bet viņš mani nepazīst, rej un rāda zobus.
------------------------------------------
Kad profesors Aurēlijs brītiņu bezbailīgi bija demonstrējis savu neslēpto nicinājumu, viņš novērsās un sāka strādāt zinātnisku darbu. Apmēram pēc piecpadsmit minūtēm profesoram Aurēlijam ienāca prātā, ka neslēpto nicinājumu vajadzētu demonstrēt vēlreiz. Un viņš demonstrēja.
------------------------------------------
Un, lūk, profesors Aurēlijs nākamajā dienā pārradās mājās ar nosmulētā papīrā ietītu sainīti rokās.
- Dārgais, kas tur ir iekšā? - Tatjana Virdžīnija viņam jautāja.
- Tesmenis, - profesors Aurēlijs ļoti skumjā balsī atbildēja.
Pār Tatjanas Virdžīnijas vaigiem noritēja divas pērļainas asariņas.
- Mans nelaimīgais draugs! Es tevi lūdzu, ej pie ārsta!
Nē, profesors Aurēlijs pie ārsta negāja. Viņš gāja uz tirgu un tur, nostājies netālu no subproduktu stenda, pacietīgi gaidīja, vai neparādīsies Monika.
Monika neparādījās, toties profesors Aurēlijs todien pārnesa mājās govs kājas ar spalvām un nagiem.