es ļoti daudz domāju par vīriešu-sieviešu attiecībām. vārda tiešā nozīmē. t.i., es nesaprotu ne sievietes, ne vīriešus, ne attiecības. galīgi neko tur nesaprotu, rīkojos instinktīvi. nu, es nesaprotu, kā sieviete var iemīlēt tāpēc, ka viņš ir tur, teiksim, prātīgs vecis vai kā.
es lieliski saprotu kā var atdoties (šo terminu noteikti ir izgudrojušas pašas sievietes) par naudu, par labāku dzīvi, par prestižu. es to saprotu. man tas galvā lieliski ierakstās. viņas saka - par elementārām lietām, kas ir sadzīvē nepieciešamas.
vai apprecēt supersmuku vīrieti. es to arī saprotu.
bet to visu pārējo - to es totāli nesaprotu. man nav ne naudas ne supersmuka feisa, pat ne puslīdz jēdzīgas nākotnes. cik zinu, lai to iemīlētu, nākas pastrādāt kā minimums gadu. a es ta - no pirmā acu uzmetiena! lūk jums arī kognitīvais diskurss.

viss kaut kā slēpjas sīkumos. kad, teiksim, es pirmo reizi iepazinu mīlestību, tad tur bija tikai un vienīgi sīkumi - kā viņa sakārto kladi, kā pagriež galvu, tur bija kaut kas tāds, kas nekad nebeidz pārsteigt. Un es tā sēdēju, kaifoju un brīnījos. Tikmēr bija džeks, kas prata atraugas laikā izraugāt vārdu "bravissimo", un viņas acis krita tur. Un kopš tā laika es aizvien nesaprotu to, kāpēc un kāpēc. Pirmā doma bija "nenovērtēts". Bet nu nav jau nekāds skaistumkonkurss, man tā doma pavīdēja vienreiz uz sekundi pa gadiem, saprotiet, atgādināja to, ka es esmu vīrietis, primal scream. Un pēc tam es vairāk nesaprotu - kāpēc un kāpēc.

Labi, es puslīdz varu iedomāties kā tas ir šādā vecumā, bet nevaru iedomāties, kā tas ir manos 17. Sievietes mani ļoti mulsina. Mulsina neatkarīgi no tā, kā viņas izturas, izskatās un kādi ir viņu nolūki. Ir kaut kā tā, ka pat skaidri zinot nolūkus, mulsina. Viņas ir tik trauslas un dievišķīgas būtnes, ka nu nevar būt viņām nekādu konkrētu nolūku! Lūk, es sapišu sev galvu ar šito. Teiksim, ir džeki, kas zin un pazīst sievietes, viņi ir iedabūjuši gultā sev tik daudzas, ka viņi kaut kā pazīst to mehāniku... Nu, bļin, ko es gribu pateikt - to ka, lūk, stāvu es un, lūk, stāv man pretī sieviete - un es nevaru pat iedomāties par kaut kādu mehāniku! Pat ja zinātu - es nevarētu tajā brīdī domāt par kaut kādu mehāniku! Tās nav, nav, neeksistē, nav!

Neskaitot manu sievu, ir vēl trīs meitenes, kuras ļoti mīlu. Mīlu - tas ir īstais vārds. Tas nebūt nenozīmē to, ka es viņas gribu dabūt gultā vai skūpstīt vai kā tādīgāk izdarīties. Jo es savu sievu ļoti mīlu, nu, tā, ka gribas visu mūžu nodzīvot kopā, piedevām vēl aiztikt ar rokām. Bet tās vienkārši ir, nu, tik skaistas būtnes gan pēc izskata, gan pēc izturēšanās, ka vienmēr labāk paliek kaut vai atrodoties ar viņām vienā telpā. Kuras tās ir - protams, neatklāšu. Bet tās ir. Bučas.