šovakar kā no aņuka par dzīvniekiem
izeju ārā izstaigāties, pēkšņi padomāju, ka nebūtu slikti saldējumu apēst
a benzīntankā tikai dāma lodziņā figurē, viņiem durvis ciet

saku, tā un tā, gribētos apēst saldējumu
viņa uz desmit minūtēm kaut kur aiziet, domāju, nu prieks, vai nu lielo saldējuma kasti atstums vai arī veikala durvis atslēgs
ņihuja! viņa atnes izprintētas divas lapas ar saldējumu nosaukumiem, kodiem un cenām
nezinu, kur viņa viņas printējusi, bet izskatījās, ka naturāli pa tiešo no DUS pagājšgada audita

tagad desmit minūtes tupīju jau es, studējot interesanto salčuku pasauli
kad piegriezies dirnēt beidzot izvēlos un saku: man baltijas vaniļas lielo, lūdzu
viņa kaut kur pazūd tumsā
es gaidu un gaidu, apklust vēji, lapās satumst rozes, savāds gurdums
un pēkšņi viņa parādas ar tām pašām divām nelaimīgajām lapām rokā un jautājumu:
a ja nu baltijas vaniļas lielā nav???!!! kuru tad???!

i laugh blood, kā saka