lūk, stāsts par to, kā dažreiz ļoti sāc lamāties uz debesīm par to, ka atrodies tieši šajā laikāun tieši šajā vietā
mamma stāv autobusa pieturā, kad pēkšņi ielas pretējā pusē uzfigurē viņas jaunības dienu družka, pēdējoreiz redzēta pirms 10 gadiem
pašo laiku družka jau paguvusi veikt strauju karjeru āgenskalna upper districtā, thhh
bet ne par to ir stāsts
kā jau var noprast, trešās pakāpes kontakti sākas pat nevis ar vizuālo, bet audiālo un kapslokā (tā viņa tiešām komunicē, i guarantee it)

- ИНТА! ИНТА, БЛЯ! СТО ЛЕТ, СТО ЗИМ И ВСЕ В ЖОПУ!
- ох, света, это ты? давно не виделись.
- ТЫ ПРЕДСТАВЛЯЕШЬ?! ВОТ 26-ОЙ НОМЕР, БЛЯ, ВОТ 24-ЫЙ, А 22-ГО, СУКА, НЕТ! НЕТ 22-ГО НОМЕРА НАХУЙ ДОМА!

publika pieturā sāk ieinteresēti un diskrēti tuvoties ruporam
mamma cenšas distancēties, kas ne pārāk labi izdodas

- так ты правильный дом не можешь найти? а что тебе там?
- АХАХАХА, ОХ, И НЕ СПРАШИВАЙ! ТАМ МЕНТУРА, БЛЯ! Я ПО ЭПИЗОДУ ПРОХОЖУ! ЦИРК!

mamma izmisīgi cenšas atrast tēmu, kas acumirklī nenokļūtu autobusa pieturas čārtos un zelta fondā

- ну а ленка как поживает? всё в магазине работает?
- НУ ДА РАБОТАЕТ, ЩАС! ДНЁМ БУХАЯ ЗАВАЛИЛАСь, ТАК АНДРИС ЕЁ И ВЫПИЗДИЛ ИЗ КВАРТИРЫ! МЫ ПОТОМ В ПАРК ПОЙДЁМ, БЛЯ!
- ужас ужас
- ДА У НИХ ВСЁ НОРМАЛЬНО, ПРОСТО ЛЕНКА ЕГО ПРОТЕЗ ЗУБОВ В УНИТАЗ ВЫКИНУЛА
- а вот и мой автобус...

publika vīlusies izklīst