aizvien interesantāki sapņi sāk rādīties
lūk, šonakt, piemēram, mēs ar sandrumētru un rasbainieka džeku (nevaru atcerēties, kā viņu sauc, man visu laiku liekas, ka krišjānis. sauksim viņu par krišjāni) piedalījāmies elektriskajā spēlē metal gear solid
nu tur kaut kādas ziemeļu jūras, teroristiskais atomledlauzis ved stafu arktiskajiem narkomāniem vai plasticītu  vietējiem bandītiem, lai piļītu gaisā demokrātiskos valzirgus pingvīnus, nav svarīgi

krišjānis, protams, izrādījās solīdais sneiks, uzreiz izrāvās uz augšējiem atomkuģa līmeņiem un rīkoja tur diversijas
a mums ar sandrumētru kaut kā galīgi neaizgāja no sākuma, mēs iestigām kaut kādā apkolpojošā personāla līmenī
un tad vēl vienā momentā mani briesmīgi sašāva ar raķetēm, megafonā kāds teica - par to, ka esam pārplēsuši televizoram kabeli
krišjānis pa rāciju ziņo par varoņdarbiem un prasa, kā iet, es saku, ka viss zajebisj, a mētra izvelk no somas tādu aptieciņu, mēs sazāģējam ar metāla zāģīti smalkos gabalos, es apēdu
nu un tiešām forši

a tad mēs divatā atradām varenu telpu ar pārtikas krājumiem, tā kā volfenšteinā, nu tur zelta trauki, bruts, šašliki un avokado salāti
un kaut kā piesēdāmies pie tā galda, sākām pļāpāt, krišjānis zvana pa rāciju, viņam tur fonā skan sprādzieni, nezināmi vīrieši vjetnamiski lamājas
"kāds progress?", viņš auro klausulē
viss zajebisj, mēs sakām, esam ieņēmuši svarīgu punktu, kuru pilnībā šobrīd kontrolējam
pēc šiem vārdiem sandramētra aiziet meklēt magnetafonu vai plašu atskaņotāju

tikmēr telpā uzrodas zars
zars uzreiz brīdina, ka ir sliktais, un vicinot automātu paņem divus šampaniešus, bļodu ar pīrādziņiem un arī kaut kur aiziet
tad es pamodos