kārtējo reizi sakarā ar vakardienas diskusijām radās domas par to, cik industriālā lopkopība ir nehumāna un tā, a cik humāna ir tradicionālā

paņemsim laukos cūku. cūka dzīvo aizgaldā, taču, acīmredzot, no industriālās cūkkopības to atšķir interjers. cūka ir iesprostota. tā nevar pavāļāties iecienītajos dubļos, a ja aizpiļīs kaut kur uz mežu, ātri vien ieies fiziskā kontaktā ar kaut kādu talantīgo misteru foksu un viņa radiniekiem vai sugasbrāļiem.

reizi pāris dienās pie cūkas ierodas vietējā māmuļa ar vārdiem "berta, berta, es tev spannīti ar vircu atnesu". viņa mīl savu cūku. pēc pāris gadiem šī pati māmuļa iehujārīs bertiņai ar nazi kakla rajonā, nu nē, noīrēs, protams, pāris vietējos čuvakus, kas to prot labāk izdarīt, taču ideja nemainas, tobiš, šo visu ideju var izlasīt rakstnieka sorokina stāstā "nastja" no īsās prozas darbu krājuma "dzīres", tas gan nav domāts visiem cilvēkiem, jo tur ģimene ar draugiem apēd paši savu meitu, taču šāda alegorija ir perfekti precīza
par to, kas notiek cilvēka galvā, kad viņš nogalina sev kaut ko ļoti tuvu mīļu, lai varētu tikt pie pārtikas

es zinu, ka cilvēki laukos mīl visus savus dzīvniekus, es to esmu redzējis, taču ja tantei annai vajadzēs aizvest teliņu uz kautuvi vai kombinātu, viņa to aizvedīs uz kautuvi vai kombinātu. lai varētu apēst. vai pārdot.

lūk jums humanity